TRIECIENDEVA ZIEDOŅA UN JĒZUS
|
Paragraph. Нажмите, чтобы изменить.
|
Rietumu Ukrainas skaistule Užgoroda atrodas teju uz Ungārijas robežas - tas pilsētai piešķir senus un eiropeiskus vaibstus arhitektūrā, bet iedzīvotāju sastāvu bagātina ar kaimiņvalstī plaši pārstāvēto romu nāciju. Lai arī vēsturiski tā ir klejotāju tauta, vietējie saka tā – ‘’rumāņu klejotāji ir čigāni, mēs esam romi, jo sēžam uz vietas’’. Viņu apdzīvotie rajoni ir ļoti specifiski un noslēgti, bet caurlaide uz tiem atrodas negaidīti – tās vārds ir ‘’Jēzus’’. Romu apdzīvotajā Radvonkas mikrorajonā viesojos harizmatiska priestera pavadībā, saņemot vitalitātes trieciena devu uz sociālās postažas fona.
Četrsimt kilometrus garajā ceļā pāri Karpatu kalniem esmu devusies ar vilcienu no Ļvovas. Vagonā esmu ietuntulējusies tik agrā rīta stundā un aukstumā, ka pavadoņa veikli saklātajā guļvietā aizmiegu uzreiz. Kad pusceļā atveru acis, aiz loga ir apsnigušas siena kaudzes, mazas guļbūves mājiņas kūpošiem skursteņiem, baltām sniega cepurēm klātas kalnu virsotnes un gaisā sabiezējis dzestrums, kas izdvašo no zirdziņu nāsīm un stindzina agro malkas nesēju kokainajās kustībās. Krāšņajās gleznās par gucuļu sadzīvi šīs ainiņas izskatītos krietni jestrāk, paspēju nodomāt, veroties dzestrajā skatā un atkal laižoties sildošā snaudā. Miega laikā, sliežu dunā saltums aiziet savu gaitu – pusstundu pirms galapunkta atmostos pavisam citā ainavā. Nu ir sācies šķietami nebeidzams līdzenums, kam cauri jau spraucas spirgts zaļums, bet saule lej kā no pārpilnības raga. Kā teju visur pasaulē, arī te dzelzceļa malas ir piedrazotas un iezīmētas neglītām priekšpilsētas celtnēm, taču tam nav nekādas nozīmes – visu pārmāc tikko izplaukušo ziedlapu skurbais, dzīvi apliecinošais neprāts. Ir tikai 3.aprīlis, bet te, Rietumu Ukrainas galējā punktā, auglīgās Ungārijas tuvumā, pavasaris ir izsprādzis ar uzvarošu šalti.
PADOMJU BLOKMĀJAS SAKURĀS
Lai arī pilsētai ir vairāk kā tūkstoš gadu un daudzus gadsimtus piederību Ungārijai tā ir apliecinājusi ar nosaukumu ‘’Ungvara’’, stacija vispirms ieved Padomju Savienībā. Sociālistiskais stāžs gan te ir salīdzinoši neilgs - kopš 1944.gada, kad Sarkanā armija ieņēma toreizējo Čehoslovākiju un atdalīja no tās Karpatu Krievzemi, pārvēršot par Aizkarpatu apgabalu padomju Ukrainas sastāvā…
Arī man Užgoroda ir padomju jaunības atmiņas, kad vidusskolas pirmajā klasē ‘’mācību ražošanas kombinātā’’ reizi nedēļā apguvu telefonistes profesiju. Kā visai runīga un apsviedīga, tiku pie sarunu pieteikumu reģistrēšanas. Blankas bija dažādas – parastās, steidzamās, valdības… Pēdējām pāri bija sarkana strīpa un uzraksts ‘’sročno’’. Sarunas tika pieņemtas uz noteiktu laiku – pēc dienas, divām, pat nedēļas. Paredzēt vajadzēja arī sarunas ilgumu. Pēc noteiktajām trīs, piecām vai vairāk minūtēm telefonistes – vienotājas iejaucās sarunā ar nežēlīgo ‘’otkļučajem’’. Mans uzdevums bija reģistrēt sarunu pieteikumus. Kad limits ar lapiņām sakrājās, jaunas vairs pieņemt nedrīkstēja. Nācās atteikt, solīt, mierināt, paralēli nevilšus apgūstot PSRS ģeogrāfiju. Nosaukumi no plašās impērijas birtin bira, bet Užgoroda man iespiedās atmiņā īpaši – zvanītāji bija daudz un ļoti uzstājīgi. Iespējams, ka 1986.gadā robeža ar Ungāriju nozīmēja daudz vairāk – ārzemju tuvumu un importa mantas!
Šobrīd viss ir citādi. Sev vajadzīgo žurnālistu sazvanu turpat no vagona bez nevienas pieteikuma blankas un gaidīšanas. Tas ir jauns romu puisis, kas Aizkarpatu televīzijā veido iknedēļas raidījumus par savu tautiešu dzīvi. Viņš ir no augstākās kastas, mierīgs, kopts un patīkams. Arī man neko ekstrēmu nevajag, tikai atrast noīrēto dzīvokli, sazvanīt saimnieci, sagaidīt atslēgas un, ja paveiksies, redzēt kaut ko skaistu no romu kultūras. Man taču vēl no Latvijas ir iedots Užgorodas čigānu barona telefons…
Šajā rajonā ielas ir platas. Visām pa vidu vai malās ir ziedošu koku rindas. Ziedi izplaukuši pirmo dienu, apstiprina draudzīgais puisis, izmaksājot gardu kafiju japāņu restorānā. Sēžam uz ielas, saule glāsta, visapkārt smaržo ābeles, ķirši, sakuras – jā, tieši šis eksotiskais koks izrādās Užgorodas vizītkarte! Pavasaros te sākoties ‘’sakuru trakums’’, kad cilvēki pat no Kijevas brauc skatīties balto ķiršu eksotisko ziedēšanu. Sakurām padodas arī padomju blokmāju skarbie vaibsti, ziedēšana samierina visu un visus. Lielo bulvāru krustpunktā cēli slejas jauno laiku simbols – milzīga pareizticīgo katedrāle zelta kupoliem, bet pretī esošais universālveikals nodedzināts vēl deviņdesmito gadu bandītu ķīviņos. Tagad esot miers, visas ietekmes sadalītas.
O, no blakus zeltlietu veikala iznāk tik sapucējusies pārdevēja, ka apbrīnā varētu noelsties pat profesionālas tērpu demonstrētājas, bet nesagatavotiem vīriešiem būtu jākrīt ar sirdstrieku. ‘’Užgoroda vienmēr bijusi slavena ar savām skaistulēm’’ apstiprina romu žurnālists, uz kuru satriecošā blondīne atstājusi vien statistisku iespaidu. Nākamais pārsteigums ir indusu un melnādainie jaunieši, kas bariņiem vien aizsteidz garām. Izrādās, karš ar Krieviju reģiona attīstībai ir nācis par labu, jo Doņeckā bijis daudz ārzemju studentu, kuru izglītošanu nu veikli pārņēmusi Aizkarpatu universitāte. Citādi jau tautību neesot nemaz tik daudz - gandrīz astoņdesmit procenti ukraiņi, nedaudz krievi, ungāri un, protams, romi, kuru patieso skaitu neviens neņemas nosaukt.
Tautas skaitīšana Ukrainā liecina par nepilniem piecdesmit tūkstošiem, kamēr sabiedriskās organizācijas apgalvo, ka īstenais skaitlis svārstās no 150 līdz 400 tūkstošiem romu, no kuriem liela daļa dzīvo tieši Aizkarpatos. Viņi šeit pieder daudzām un dažādām savas tautības apkašgrupām – servi, vlahi, kelderari, lovari, sinti, ursari, Kišiņevas, krievu, slovāku, ungāru čigāni… Tik pat dažāds ir viņu sociālais un materiālais stāvoklis, taču lielākā daļa tomēr ķepurojas lejasgalā, nevis gozējas lielu namu un krāšņu paklāju omulībā. Ja skatās tīmekli un ziņu sižetus, tad uzkrītoši dominē bēdu leja – sociālais skarbums un izgāztuvju romantika, problēma problēmas galā. Grausti, nabadzība, agresija – vai man to vajag? Sakuras liek domāt par skaisto…
‘’Nē, šis barons ir cienījams tikai vārda pēc, ietekmes viņam vairs nekādas. Jums labāk deputātu vajag, mēs esam vienīgie Ukrainā, kur čigāns ne tikai ir ievēlēts domē, bet arī vada sociālo departamentu – jums vajag Miroslavu!’’. Kamēr jauka un krieviski labi runājoša apteksne mani ielaiž dzīvoklī, deputāts ir žurnālistam atsaucies un gatavs mani pieņemt. Kur? ‘’Ejiet tik uz vecpilsētas pusi un prasiet sociālo centru – jebkurš parādīs!’’.
Jā, socializēties te vajag gribot, negribot, ironizēju vēlāk. Mana padomju deviņstāvene ir baisi nolaista un sagrabējusi, remontu neredzējušie mazģimeņu dzīvokļu koridori vedina uz dzelteniem kriminālziņu sižetiem, lifts nestrādā, taču komunālais serviss uz durvīm uzlicis pavisam modernu kodu – pirkstu nospiedumu. Tā kā dzīvoklim atbilstošs pirksts ir tikai saimniecei, tad instrukcija ir – atnāciet un piezvaniet man! (Sveiciens maniem telefonistes laikiem, kad uz starptautisko sarunu būtu jāgaida nedēļa…) Nē, labāk ir mirklīti pagaidīt, kad kāds no mājas iedzīvotājiem spaidīsies gar svaigi uzstādīto ierīci, pie reizes ielaižot arī mani. Pavasarīgo smaržu ielenkumā pakavēties pagalmā nav grūti, bet pirkstu nospiedumi nereaģē pat īstenajiem blokmājas iedzīvotājiem. Tad visi solidāri paužam sašutumu un sūtam sveicienus komunālajam departamentam.
UZ REĀLĀS DZĪVES KRASTU
Ziedonis dzen ielās, kaut pienāktos nedaudz atpūtas. Līdz īsām piedurknēm nomestais ziemas apģērbs ir īsts enerģijas avots – eju un uzlādējos. Deputāts ir kaut kur nedaudz tālāk, bet saules dāsni apspīdēta, labiekārtota promenāde ved uz skaistās Užas pusi, pāri upei ir krāšņs gājēju tilts, abos krastos majestātiska senās Eiropas panorāma… Pārsteidzoši skaisti! Ne jau tikai pavasaris pacilā un jūsmina - tas ir patīkamas pilsētvides un labas gaisotnes nopelns. Tāpat kā Ļvovā, arī te ir saglabājušās izcilas baroka katedrāles, vienā no tām sēžu kopā ar mūķenēm un pat negribu iet ārā. Šaurās, gleznainās ieliņas un jūgendstila privātmājas izaicinājušas māksliniekus, kas stāv ielas vidū un glezno pavasari. Arī kafejnīcas krastmalā ir vilinošas un ar Eiropas garšu, bet man gribot negribot nākas pagriezt vecpilsētai muguru un atgriezties reālās dzīves krastā. Nokļūstu tajā ar uzviju, jo deputāts mani gaida darba vietā – sociālās palīdzības centrā. Agresīvu un izmisušu cilvēku rindām tieku garām ar Miroslava vārdu, arī visas durvis atveras un sekretāres izmoka nogurušu smaidu. Pats deputāts jau ir lielākas enerģijas pilns, taču, kā jau nopietnas iestādes priekšnieks, norūpējies un nevaļīgs. Taču viņš man neļauj attapties un aizrauj caur gaiteņiem uz kādu telpu, kur pie plika, lakota rakstāmgalda sēž vīrietis. ‘’Iepazīstieties, Ivans Ivanovičs Balogs, mūsu brīvprātīgais. Ja gribat taborā tikt, viņš ir īstais pavadonis – viņu visi pazīst un respektē!’’ Miroslavs uzsit savam padotajam pa plecu, aši nopozē un aizsteidz savās priekšnieka gaitās – viņš taču atbild par visiem, ne tikai saviem tautas brāļiem un māsām… Tomēr paspēj atzīt, ka ar savējiem ir visgrūtāk. ‘’Galvenā problēma ir nabadzība, sociālie slāņi ļoti atšķiras. Bagātie, protams, arī raud, bet dzīvo lepni, bet tiem, kas ir bedrē, izlīst ir ļoti grūti’’.
Saku, ka globālā mērogā nabadzība ir dažāda, romu pirmdzimtenē Indijā tā bieži tiek pieņemta par normu – kādā kastā piedzimi, tādā savu karmu atstrādā… Nē, tam Miroslavs nepiekrīt. ‘’Mēs Ukrainā esam baltie romi, dzīvojam te paaudzēs. Ādas krāsa mums baltāka, cenšamies strādāt. Arī tas, ko saucam par taboriem, drīzāk ir vienkārši mikrorajoni. Jā, mēs dzīvojam kompakti, tikai savējie. Tie rajoni jau vēsturiski ir izveidojušies. Vienā dzīvo bagātie, citos pavisam nabagie, dažos sociālais slānis mainās aiz nākamā stūra. Bet mēs neklejojam, mums nav to krāšņo tērpu, kas filmās un uz skatuves. Ja redzat, ka uz ielas kāds dejo, tad tie ir rumāņu čigāni – mēs tā pat nemākam! Ar valodām vispār ir Bābele. Pa visu Ukrainu dzīvo servi, kas jau runā tikai ukraiņu valodā, bet ir citas grupas, kas ukrainiski nemāk ne vārda. Šeit, Aizkarpatos, lielākā daļa par dzimto uzskata ungāru valodu un savējo, romu, pat īsti nezina. Tā visa ir trauma no Austroungārijas laika, kad romi tika visādi apspiesti un viņiem aizliedza runāt savā valodā, centās integrēt. No tā nekas nav sanācis!’’ Miroslavs nosaka tā, ka tā arī nevar saprast – tas ir labi vai slikti. ‘’Simtiem nav pases, simtiem nav nekādas izglītības, tūkstošiem nav darba, sadzīves apstākļi daudziem ir šausmīgi, taču tik un tā ir tendence uz labo. Grūti, bet pamazām mūsējie tiek amatos, saprot, ka jāmācās. Mums ir divas romu skolas, bieži tur kopā mācās gan bērni, gan pieaugušie, savu valodu arī mācās’’…
Jā, jā, viss notiek, viss būs, bet kā ir tagad? To lai vēsta Ivans Ivanovičs Belogs, kam acis dzirkstī tik pat spoži kā viņa zelta zobi, pauž Miroslava saspringtais priekšnieka stāvs un cilvēciskais aprēķins – viņš apzinās sava padotā harizmu. Es to vēl nezinu, sāku runāt ar ‘’pabalstu guru’’, bet jau pēc mirkļa esmu aci pret aci ar priesteri, kas enerģijas ziņā, šķiet, piesprausts kādam debesu jaudas štepselim. Viņš nav mudināms stāstīt - viņa dzīvi ir pārvērtis Jēzus. Ar tā spēku un vārdu uz lūpām viņš maina sava tabora seju.
RŪDĪJUMS UN BĪBELE
Šobrīd ir darba laiks un mūsu intensīvo sarunu vēl intensīvāk pārtrauc dažādu sociālo labumu meklētājas, pārsvarā jaunās māmiņas vai daudzbērnu mātes. Tātad – gandrīz viss tabora sieviešu dzimums… Ivans teju vai nodzied iesniedzamo dokumentu sarakstu, nokomandē, kas darāms. Nemeklē padomu ne papīros, ne datorā, visu ziņo no galvas. Uz rakstāmgalda, izņemot vizītkartes, nav pilnīgi nekā.
‘’ Mums, čigāniem, vecāki neceremonējas - kura baznīca ir tuvāk, tajā nokrista. Vai tajā, kura liekas smukāka. Taču bez ticības neviens nepaliek, tas mums asinīs. Mani arī esot katoļos nokristījuši, bet to es tikai no nostāstiem zinu. Uzaugu internātā. Izglītība bija tuvu nullei, knapi rakstīt un lasīt mācēju. Tēvu nepazinu, viņš divdesmit piecus gadus nosēdēja cietumā, bet māte trīsdesmit sešos gados nomira no alkohola. Man ir trīs māsas, kurām zinu tikai vārdus – Saiha, Džuljeta, Larisa, bet nekad neesmu saticis. Apprecējos, kad man bija četrpadsmit gadi, sievai tolaik bija sešpadsmit. Tas notika 1983.gadā. Es jau no piecpadsmit gadiem strādāju par papīra presētāju, pelnīju naudu. Vajadzēja uzturēt ģimeni, bet es visu nodzēru un notriecu uzdzīvē. Ar diviem bērniem mani vēl paņēma dienēt padomju armijā, trešais bērns piedzima vilcienā, kad sieva brauca ciemos. Tad mani palaida mājās, bet es turpināju dzīvot kā iepriekš. Mums bija jau četri bērni, taču nekas nemainījās – nodzēru visu! Tad 1995.gada 1.janvārī es satiku Jēzu un uzreiz viņu pieņēmu. No tā brīža ir mainījies pilnīgi viss!’’
Te man jāievelk elpa, jo tālāk sekojošais liekas jau dzirdēts. Jā, tepat Latvijā, Ventspilī, dzirdēju līdzīgu stāstu, kad tajā pat laikā, deviņdesmito gadu vidū, no ASV atbraukušie sludinātāji bija izglābuši kādu citu grēkos slīkstošu avi. Arī šis, šobrīd sludinātājs, bija noticējis tik pat strauji un bez atlaidēm. Šī glābjošā reliģiskā kustība, kam tik labi sapas tieši ar romu dvēselēm, ir evanģēlisti. Viņi neatzīst neko citu, kā tikai Bībelē rakstīto vārdu – bez neviena starpnieka. Pa tiešo.
‘’Pirmais noticēja sievas brālis. Viņš atnāca, kad mums mājā nebija nekā, es visu biju nodzēris. Atnesa ēdamo un pabaroja manus četrus bērnus. Es skatījos un raudāju. Viņš lika apsolīt, ka nākamajā rītā būšu kopā ar viņu, ka lūgsimies. Tas nebija baznīcā, bet vienkārši zālē. Es pieņēmu Jēzu uz visiem laikiem. Tagad man ir piecdesmit viens gads. Man ir desmit bērni un 36 mazbērni, es visiem no galvas zinu vārdus un dzimšanas dienas. Sievu mīlu un viņai palīdzu. Neviens no mūsu bērniem nelieto alkoholu, četri dēli strādā celtniecībā. Arī citiem viss labi. Starp vecāko un jaunāko bērnu ir 23 gadu starpība, trīs vēl Dievs pie sevis paņēma – viena meitiņa no diabēta nomira, otra no pneimonijas, bet trešo mēneša vecumā nobendēja ārstu kļūda. Man teica, lai sūdzu tiesā, bet mēs ar sievu apspriedāmies, ka no kapa tāpat tas nepiecels. No Jēzus pat bēdās neatteicāmies’’.
Ivans atzīst, ka galvenais viņa uzdevums šobrīd ir palīdzēt analfabētiem. Lielākoties tie ir romi, bet ne tikai - viņš cilvēkus nešķiro. Konsultācijas viņš sniedzot arī mājās, viņam zvana un tver aiz rokas. Visa dzīve rit Radvonkas taborā, kurā uzprasos ciemos. Manu iztēli saista pašu rokām celtais dievnams un dzīvība ap to.
‘’Trīs reizes nedēļā, pēcpusdienā, mēs ar sievu barojam tabora nabadzīgos bērnus. Darba dienās sanāk kādi astoņdesmit, brīvdienās pat simts divdesmit bērni. Sieva pati cep bulciņas, taisa ēst, produktiem saziedo baznīca – nē, amerikāņi vairs nē, tagad norvēģi. Arī Miroslavs palīdz, starptautiskie fondi. Es ar to visu darbojos tikai un vienīgi pēc sirds aicinājuma - kas elektrību labo, kas dvēseles! Dievs visu redz, visu dzird, lasa domas. Ja dari no sirds, tad viņš dod iespēju un palīdzību. Tad nekas nav neiespējams.’’
KALPOT UN UZLĀDĒTIES
Tā nu Ivans atstāj savu posteni iestādē un aiztrauc uz taboru barot bērnus, bet es dodos klausīties klusumu Užgorodas pilī un vecpilsētā. Elpoju sakuras, smaržoju ķiršus, skatos dievnamu krustos un spožumā. Piesēžu klostera priekšā, kur uzcelts piemineklis represētajai garīdzniecībai. Cilvēki dodas uz vakara dievkalpojumu. Šī katedrāle ir īpaši grezna. Cilvēki svinīgi sapucējušies. Ērģeļu skaņa dzirdama pat ārā. Svētsvinīgs novakars… Viss ir pareizi, bet Dieva palīgu taču visvairāk vajag tur, kur kaut kas ir aplam. Kāds izsalcis, sagrēkojis, atstumts… Kur rosās tādi dedzīgi fanātiķi kā Ivans, kas savā grēku bedrē Jēzu satikuši personiski. Sekta? Nu, un! Rezultāts taču ved uz labu!
‘’Līdz brīdim, kad paņēmu rokās Bībeli, lasīju ar grūtībām. Vai es varēju iedomāties, ka beigšu institūtu Ļvovā un kļūšu par priesteri? Iestājeksāmenos vajadzēja rakstīt diktātu. Uzrakstīju bez neviens kļūdas! Kā gan? Trīs ar pus gadus mācījos. Tas ir tieši tik ilgi, cik Kristus sludināja Zemes virsū. Atmiņa ir no Dieva, un viņš man to dāvā. Bībeli zinu no galvas. Ticībai nevajag ne speciālu ēku, ne noteiktu laiku. Lūgties vajag katru sekundi un pateikties par sauli, gaisu, savām rokām un kājām… ‘’
Pārdomas pārtrauc zvans, ka mani gaida tieši tikos un tikos, tas ir - teju tūlīt. Sagaidu kaimiņu, kas ielaiž mājā, paņemu lielāko turzu ar Latvijas konfektēm un videokameru – nojauta saka, ka sagaidāms jestrs vakars – un izsaucu taksometru. Vadītājs par galamērķi ir izbrīnīts, kaut Radvonka atrodas teju pilsētas centrā, netālu no dzelzceļa stacijas. Ielas nosaukums ir spēcīgs – Bogotirskaja (Spēkavīru), taču adresi atrast ir grūti. Vienā pusē rajonu norobežo dzelzceļa sliedes ar uzbērumu, kas ātri pārvēršas miskastē. Uz otru pusi stiepjas paralēlu ielu rindas, kur mājas mijas ar mājelēm, žogi ar būdām, turība ar postažu. Nemainīga ir tikai ņudzeklīgā dzīvība, kas pilda rajonu, caur kuru apmulsušais taksists riņķo labu laiku. Ir sajūta, ka visi te pazīst visus, un tā arī patiesi ir – vienatne pie romiem nedraud.
VIENS NO 130
Kad atrodu noteikto adresi, tad māju neredzu. Ir jumti un tādas kā ejas, kurās žāvējas drēbes, skraida suņi un kaķi, gāžas bļodas, rindojas apavi… Parādās smaidošais saimnieks un līdz ar viņu liela saime dažādu viņa ģimenes locekļu. Mani ātri iebīda mazā mājiņā, kas ir nabadzīga, bet tīra un pilna ar smaidīgiem bērniem un viņu jaunajiem vecākiem. Tā ir daļa no kuplās Belogu saimes, kas visi tērpti vienādos, tumši zilos tē kreklos, noformējušies kā koris vai futbola komanda. Ejas savieno ar citu ģimenes locekļu mītnēm, tāpēc istabā esošo radinieku skaits nepārtraukti mainās. Ivans pēkšņi iznirst ar akordeonu un nokliedz komandu sagrupēties. Visi sasēžas uz vienīgā dīvāna un aplīp ap sienām, stāv, sēž, rāpo… Visi dzied tik apbrīnojami enerģiski, gaiši un dzīvespriecīgi, ka nekā cita šajā brīdī vienkārši nav. Gaisu pievibrē prieks par dzīvi, pateicība par rokām un kājām, kopības apziņa un apbrīnojama, fiziski sajūtama pozitīva vitalitāte. Daudzbalsīgais koris nodzied trīs dziesmas savā valodā un kā pēdējo, tikpat jestri un vēl jestrāk, par augstu laimi Ukrainai. Kaut esmu svešā, gadža, uz mani ar neslēptu izbrīnu lūkojas vien mazākais bērnelis, bet pārējie ir aizņemti ar sevi, blakus esošajiem un dzīvi kā tādu. Visi temperamentīgi sarunājas un smaida. Lai kaut kā atšķirtu radniecības pakāpes, vispirms lūdzu pacelt rokas bērniem, tad mazbērniem. Visiem ir jautri, arī man.
Atgādinu, ka vēlos redzēt viņu celto dievnamu, un atkal viss notiek ļoti ātri, skaļi un jautri. Sieviešu un bērnu pūlis izveļas uz ielas un dodas uz priekšu – ar stumjamiem ratiem un skrejošiem bērniem. Nāk arī namatēvs, bet viņš vārda tiešajā nozīmē nevar paspert ne desmit soļus, kad viņu tuvāk vai tālāk nesasauktu kāds tabora iemītnieks, kuram tieši tagad vajag padomu. Viņu apstāj un iztaujā, viņu tver pie rokas un zvana pa telefonu. Ivana labā noskaņa nerimst ne uz mirkli, citu lūgumos un prasībās viņš peld kā zivs ūdenī. Viņš dod un saņem, enerģija te mutuļo pēc aicinājuma, ne priekšrakstiem.
Ik pa brīdim mums pievienojas suņi vai vēl kādi bērni, garām pabrauc pa mašīnai. Nav neviena, kas nesveicinātos ar pārējiem, kam nebūtu kāds teikums pārmijams ar citiem. Kādā vīru pulciņā uz ielas stūra stāv arī deputāts Miroslavs. Jā, viņš dzīvo tepat, tikai nedaudz lielākā un labākā mājā kā citi. Ir pelnījis, visi ir vienisprātis.
Tikmēr mūsu ejamais ceļš pamazām pārvēršas arvien lielākā postažā, bet mājiņas kļūst arvien žēlīgākas. Puskrēslā mēģinu saskatīt baznīcas siluetu, līdz jautrā varza griež nost no ceļa un tuvojas drīzāk šķūnim. Māja acīmredzami ir nepabeigta, taču viena zāle iekšā ir. Ar to arī pietiek! Tajā var Dievu pielūgt un slavēt, tajā var pabarot izsalkušos, tajā var izkarināt romu karogu un cerēt, ka kādam debesīs tas interesē. Bērni ir nevaldāmi, pēc žēlojamiem grūtdieņiem neizskatās ne mirkli. Mans favorīts ir gadus piecus vecs puišelis ar skeletu uz džempera, kas ne mirkli nespēj nostāvēt mierā. Pat tad, kad nolieku viņu pie sienas un lūdzu paturēt Bībeli, viņš iemanās lēkāt un grozīties ar visiem Svētajiem rakstiem… Kā tāda uzvilkta atspere, kas nezin kur vēl izšausies.
Tāds ir arī šis tabors - viens no aptuveni 130, kas Aizkarpatos turpina stāstīt romu stāstu.
Četrsimt kilometrus garajā ceļā pāri Karpatu kalniem esmu devusies ar vilcienu no Ļvovas. Vagonā esmu ietuntulējusies tik agrā rīta stundā un aukstumā, ka pavadoņa veikli saklātajā guļvietā aizmiegu uzreiz. Kad pusceļā atveru acis, aiz loga ir apsnigušas siena kaudzes, mazas guļbūves mājiņas kūpošiem skursteņiem, baltām sniega cepurēm klātas kalnu virsotnes un gaisā sabiezējis dzestrums, kas izdvašo no zirdziņu nāsīm un stindzina agro malkas nesēju kokainajās kustībās. Krāšņajās gleznās par gucuļu sadzīvi šīs ainiņas izskatītos krietni jestrāk, paspēju nodomāt, veroties dzestrajā skatā un atkal laižoties sildošā snaudā. Miega laikā, sliežu dunā saltums aiziet savu gaitu – pusstundu pirms galapunkta atmostos pavisam citā ainavā. Nu ir sācies šķietami nebeidzams līdzenums, kam cauri jau spraucas spirgts zaļums, bet saule lej kā no pārpilnības raga. Kā teju visur pasaulē, arī te dzelzceļa malas ir piedrazotas un iezīmētas neglītām priekšpilsētas celtnēm, taču tam nav nekādas nozīmes – visu pārmāc tikko izplaukušo ziedlapu skurbais, dzīvi apliecinošais neprāts. Ir tikai 3.aprīlis, bet te, Rietumu Ukrainas galējā punktā, auglīgās Ungārijas tuvumā, pavasaris ir izsprādzis ar uzvarošu šalti.
PADOMJU BLOKMĀJAS SAKURĀS
Lai arī pilsētai ir vairāk kā tūkstoš gadu un daudzus gadsimtus piederību Ungārijai tā ir apliecinājusi ar nosaukumu ‘’Ungvara’’, stacija vispirms ieved Padomju Savienībā. Sociālistiskais stāžs gan te ir salīdzinoši neilgs - kopš 1944.gada, kad Sarkanā armija ieņēma toreizējo Čehoslovākiju un atdalīja no tās Karpatu Krievzemi, pārvēršot par Aizkarpatu apgabalu padomju Ukrainas sastāvā…
Arī man Užgoroda ir padomju jaunības atmiņas, kad vidusskolas pirmajā klasē ‘’mācību ražošanas kombinātā’’ reizi nedēļā apguvu telefonistes profesiju. Kā visai runīga un apsviedīga, tiku pie sarunu pieteikumu reģistrēšanas. Blankas bija dažādas – parastās, steidzamās, valdības… Pēdējām pāri bija sarkana strīpa un uzraksts ‘’sročno’’. Sarunas tika pieņemtas uz noteiktu laiku – pēc dienas, divām, pat nedēļas. Paredzēt vajadzēja arī sarunas ilgumu. Pēc noteiktajām trīs, piecām vai vairāk minūtēm telefonistes – vienotājas iejaucās sarunā ar nežēlīgo ‘’otkļučajem’’. Mans uzdevums bija reģistrēt sarunu pieteikumus. Kad limits ar lapiņām sakrājās, jaunas vairs pieņemt nedrīkstēja. Nācās atteikt, solīt, mierināt, paralēli nevilšus apgūstot PSRS ģeogrāfiju. Nosaukumi no plašās impērijas birtin bira, bet Užgoroda man iespiedās atmiņā īpaši – zvanītāji bija daudz un ļoti uzstājīgi. Iespējams, ka 1986.gadā robeža ar Ungāriju nozīmēja daudz vairāk – ārzemju tuvumu un importa mantas!
Šobrīd viss ir citādi. Sev vajadzīgo žurnālistu sazvanu turpat no vagona bez nevienas pieteikuma blankas un gaidīšanas. Tas ir jauns romu puisis, kas Aizkarpatu televīzijā veido iknedēļas raidījumus par savu tautiešu dzīvi. Viņš ir no augstākās kastas, mierīgs, kopts un patīkams. Arī man neko ekstrēmu nevajag, tikai atrast noīrēto dzīvokli, sazvanīt saimnieci, sagaidīt atslēgas un, ja paveiksies, redzēt kaut ko skaistu no romu kultūras. Man taču vēl no Latvijas ir iedots Užgorodas čigānu barona telefons…
Šajā rajonā ielas ir platas. Visām pa vidu vai malās ir ziedošu koku rindas. Ziedi izplaukuši pirmo dienu, apstiprina draudzīgais puisis, izmaksājot gardu kafiju japāņu restorānā. Sēžam uz ielas, saule glāsta, visapkārt smaržo ābeles, ķirši, sakuras – jā, tieši šis eksotiskais koks izrādās Užgorodas vizītkarte! Pavasaros te sākoties ‘’sakuru trakums’’, kad cilvēki pat no Kijevas brauc skatīties balto ķiršu eksotisko ziedēšanu. Sakurām padodas arī padomju blokmāju skarbie vaibsti, ziedēšana samierina visu un visus. Lielo bulvāru krustpunktā cēli slejas jauno laiku simbols – milzīga pareizticīgo katedrāle zelta kupoliem, bet pretī esošais universālveikals nodedzināts vēl deviņdesmito gadu bandītu ķīviņos. Tagad esot miers, visas ietekmes sadalītas.
O, no blakus zeltlietu veikala iznāk tik sapucējusies pārdevēja, ka apbrīnā varētu noelsties pat profesionālas tērpu demonstrētājas, bet nesagatavotiem vīriešiem būtu jākrīt ar sirdstrieku. ‘’Užgoroda vienmēr bijusi slavena ar savām skaistulēm’’ apstiprina romu žurnālists, uz kuru satriecošā blondīne atstājusi vien statistisku iespaidu. Nākamais pārsteigums ir indusu un melnādainie jaunieši, kas bariņiem vien aizsteidz garām. Izrādās, karš ar Krieviju reģiona attīstībai ir nācis par labu, jo Doņeckā bijis daudz ārzemju studentu, kuru izglītošanu nu veikli pārņēmusi Aizkarpatu universitāte. Citādi jau tautību neesot nemaz tik daudz - gandrīz astoņdesmit procenti ukraiņi, nedaudz krievi, ungāri un, protams, romi, kuru patieso skaitu neviens neņemas nosaukt.
Tautas skaitīšana Ukrainā liecina par nepilniem piecdesmit tūkstošiem, kamēr sabiedriskās organizācijas apgalvo, ka īstenais skaitlis svārstās no 150 līdz 400 tūkstošiem romu, no kuriem liela daļa dzīvo tieši Aizkarpatos. Viņi šeit pieder daudzām un dažādām savas tautības apkašgrupām – servi, vlahi, kelderari, lovari, sinti, ursari, Kišiņevas, krievu, slovāku, ungāru čigāni… Tik pat dažāds ir viņu sociālais un materiālais stāvoklis, taču lielākā daļa tomēr ķepurojas lejasgalā, nevis gozējas lielu namu un krāšņu paklāju omulībā. Ja skatās tīmekli un ziņu sižetus, tad uzkrītoši dominē bēdu leja – sociālais skarbums un izgāztuvju romantika, problēma problēmas galā. Grausti, nabadzība, agresija – vai man to vajag? Sakuras liek domāt par skaisto…
‘’Nē, šis barons ir cienījams tikai vārda pēc, ietekmes viņam vairs nekādas. Jums labāk deputātu vajag, mēs esam vienīgie Ukrainā, kur čigāns ne tikai ir ievēlēts domē, bet arī vada sociālo departamentu – jums vajag Miroslavu!’’. Kamēr jauka un krieviski labi runājoša apteksne mani ielaiž dzīvoklī, deputāts ir žurnālistam atsaucies un gatavs mani pieņemt. Kur? ‘’Ejiet tik uz vecpilsētas pusi un prasiet sociālo centru – jebkurš parādīs!’’.
Jā, socializēties te vajag gribot, negribot, ironizēju vēlāk. Mana padomju deviņstāvene ir baisi nolaista un sagrabējusi, remontu neredzējušie mazģimeņu dzīvokļu koridori vedina uz dzelteniem kriminālziņu sižetiem, lifts nestrādā, taču komunālais serviss uz durvīm uzlicis pavisam modernu kodu – pirkstu nospiedumu. Tā kā dzīvoklim atbilstošs pirksts ir tikai saimniecei, tad instrukcija ir – atnāciet un piezvaniet man! (Sveiciens maniem telefonistes laikiem, kad uz starptautisko sarunu būtu jāgaida nedēļa…) Nē, labāk ir mirklīti pagaidīt, kad kāds no mājas iedzīvotājiem spaidīsies gar svaigi uzstādīto ierīci, pie reizes ielaižot arī mani. Pavasarīgo smaržu ielenkumā pakavēties pagalmā nav grūti, bet pirkstu nospiedumi nereaģē pat īstenajiem blokmājas iedzīvotājiem. Tad visi solidāri paužam sašutumu un sūtam sveicienus komunālajam departamentam.
UZ REĀLĀS DZĪVES KRASTU
Ziedonis dzen ielās, kaut pienāktos nedaudz atpūtas. Līdz īsām piedurknēm nomestais ziemas apģērbs ir īsts enerģijas avots – eju un uzlādējos. Deputāts ir kaut kur nedaudz tālāk, bet saules dāsni apspīdēta, labiekārtota promenāde ved uz skaistās Užas pusi, pāri upei ir krāšņs gājēju tilts, abos krastos majestātiska senās Eiropas panorāma… Pārsteidzoši skaisti! Ne jau tikai pavasaris pacilā un jūsmina - tas ir patīkamas pilsētvides un labas gaisotnes nopelns. Tāpat kā Ļvovā, arī te ir saglabājušās izcilas baroka katedrāles, vienā no tām sēžu kopā ar mūķenēm un pat negribu iet ārā. Šaurās, gleznainās ieliņas un jūgendstila privātmājas izaicinājušas māksliniekus, kas stāv ielas vidū un glezno pavasari. Arī kafejnīcas krastmalā ir vilinošas un ar Eiropas garšu, bet man gribot negribot nākas pagriezt vecpilsētai muguru un atgriezties reālās dzīves krastā. Nokļūstu tajā ar uzviju, jo deputāts mani gaida darba vietā – sociālās palīdzības centrā. Agresīvu un izmisušu cilvēku rindām tieku garām ar Miroslava vārdu, arī visas durvis atveras un sekretāres izmoka nogurušu smaidu. Pats deputāts jau ir lielākas enerģijas pilns, taču, kā jau nopietnas iestādes priekšnieks, norūpējies un nevaļīgs. Taču viņš man neļauj attapties un aizrauj caur gaiteņiem uz kādu telpu, kur pie plika, lakota rakstāmgalda sēž vīrietis. ‘’Iepazīstieties, Ivans Ivanovičs Balogs, mūsu brīvprātīgais. Ja gribat taborā tikt, viņš ir īstais pavadonis – viņu visi pazīst un respektē!’’ Miroslavs uzsit savam padotajam pa plecu, aši nopozē un aizsteidz savās priekšnieka gaitās – viņš taču atbild par visiem, ne tikai saviem tautas brāļiem un māsām… Tomēr paspēj atzīt, ka ar savējiem ir visgrūtāk. ‘’Galvenā problēma ir nabadzība, sociālie slāņi ļoti atšķiras. Bagātie, protams, arī raud, bet dzīvo lepni, bet tiem, kas ir bedrē, izlīst ir ļoti grūti’’.
Saku, ka globālā mērogā nabadzība ir dažāda, romu pirmdzimtenē Indijā tā bieži tiek pieņemta par normu – kādā kastā piedzimi, tādā savu karmu atstrādā… Nē, tam Miroslavs nepiekrīt. ‘’Mēs Ukrainā esam baltie romi, dzīvojam te paaudzēs. Ādas krāsa mums baltāka, cenšamies strādāt. Arī tas, ko saucam par taboriem, drīzāk ir vienkārši mikrorajoni. Jā, mēs dzīvojam kompakti, tikai savējie. Tie rajoni jau vēsturiski ir izveidojušies. Vienā dzīvo bagātie, citos pavisam nabagie, dažos sociālais slānis mainās aiz nākamā stūra. Bet mēs neklejojam, mums nav to krāšņo tērpu, kas filmās un uz skatuves. Ja redzat, ka uz ielas kāds dejo, tad tie ir rumāņu čigāni – mēs tā pat nemākam! Ar valodām vispār ir Bābele. Pa visu Ukrainu dzīvo servi, kas jau runā tikai ukraiņu valodā, bet ir citas grupas, kas ukrainiski nemāk ne vārda. Šeit, Aizkarpatos, lielākā daļa par dzimto uzskata ungāru valodu un savējo, romu, pat īsti nezina. Tā visa ir trauma no Austroungārijas laika, kad romi tika visādi apspiesti un viņiem aizliedza runāt savā valodā, centās integrēt. No tā nekas nav sanācis!’’ Miroslavs nosaka tā, ka tā arī nevar saprast – tas ir labi vai slikti. ‘’Simtiem nav pases, simtiem nav nekādas izglītības, tūkstošiem nav darba, sadzīves apstākļi daudziem ir šausmīgi, taču tik un tā ir tendence uz labo. Grūti, bet pamazām mūsējie tiek amatos, saprot, ka jāmācās. Mums ir divas romu skolas, bieži tur kopā mācās gan bērni, gan pieaugušie, savu valodu arī mācās’’…
Jā, jā, viss notiek, viss būs, bet kā ir tagad? To lai vēsta Ivans Ivanovičs Belogs, kam acis dzirkstī tik pat spoži kā viņa zelta zobi, pauž Miroslava saspringtais priekšnieka stāvs un cilvēciskais aprēķins – viņš apzinās sava padotā harizmu. Es to vēl nezinu, sāku runāt ar ‘’pabalstu guru’’, bet jau pēc mirkļa esmu aci pret aci ar priesteri, kas enerģijas ziņā, šķiet, piesprausts kādam debesu jaudas štepselim. Viņš nav mudināms stāstīt - viņa dzīvi ir pārvērtis Jēzus. Ar tā spēku un vārdu uz lūpām viņš maina sava tabora seju.
RŪDĪJUMS UN BĪBELE
Šobrīd ir darba laiks un mūsu intensīvo sarunu vēl intensīvāk pārtrauc dažādu sociālo labumu meklētājas, pārsvarā jaunās māmiņas vai daudzbērnu mātes. Tātad – gandrīz viss tabora sieviešu dzimums… Ivans teju vai nodzied iesniedzamo dokumentu sarakstu, nokomandē, kas darāms. Nemeklē padomu ne papīros, ne datorā, visu ziņo no galvas. Uz rakstāmgalda, izņemot vizītkartes, nav pilnīgi nekā.
‘’ Mums, čigāniem, vecāki neceremonējas - kura baznīca ir tuvāk, tajā nokrista. Vai tajā, kura liekas smukāka. Taču bez ticības neviens nepaliek, tas mums asinīs. Mani arī esot katoļos nokristījuši, bet to es tikai no nostāstiem zinu. Uzaugu internātā. Izglītība bija tuvu nullei, knapi rakstīt un lasīt mācēju. Tēvu nepazinu, viņš divdesmit piecus gadus nosēdēja cietumā, bet māte trīsdesmit sešos gados nomira no alkohola. Man ir trīs māsas, kurām zinu tikai vārdus – Saiha, Džuljeta, Larisa, bet nekad neesmu saticis. Apprecējos, kad man bija četrpadsmit gadi, sievai tolaik bija sešpadsmit. Tas notika 1983.gadā. Es jau no piecpadsmit gadiem strādāju par papīra presētāju, pelnīju naudu. Vajadzēja uzturēt ģimeni, bet es visu nodzēru un notriecu uzdzīvē. Ar diviem bērniem mani vēl paņēma dienēt padomju armijā, trešais bērns piedzima vilcienā, kad sieva brauca ciemos. Tad mani palaida mājās, bet es turpināju dzīvot kā iepriekš. Mums bija jau četri bērni, taču nekas nemainījās – nodzēru visu! Tad 1995.gada 1.janvārī es satiku Jēzu un uzreiz viņu pieņēmu. No tā brīža ir mainījies pilnīgi viss!’’
Te man jāievelk elpa, jo tālāk sekojošais liekas jau dzirdēts. Jā, tepat Latvijā, Ventspilī, dzirdēju līdzīgu stāstu, kad tajā pat laikā, deviņdesmito gadu vidū, no ASV atbraukušie sludinātāji bija izglābuši kādu citu grēkos slīkstošu avi. Arī šis, šobrīd sludinātājs, bija noticējis tik pat strauji un bez atlaidēm. Šī glābjošā reliģiskā kustība, kam tik labi sapas tieši ar romu dvēselēm, ir evanģēlisti. Viņi neatzīst neko citu, kā tikai Bībelē rakstīto vārdu – bez neviena starpnieka. Pa tiešo.
‘’Pirmais noticēja sievas brālis. Viņš atnāca, kad mums mājā nebija nekā, es visu biju nodzēris. Atnesa ēdamo un pabaroja manus četrus bērnus. Es skatījos un raudāju. Viņš lika apsolīt, ka nākamajā rītā būšu kopā ar viņu, ka lūgsimies. Tas nebija baznīcā, bet vienkārši zālē. Es pieņēmu Jēzu uz visiem laikiem. Tagad man ir piecdesmit viens gads. Man ir desmit bērni un 36 mazbērni, es visiem no galvas zinu vārdus un dzimšanas dienas. Sievu mīlu un viņai palīdzu. Neviens no mūsu bērniem nelieto alkoholu, četri dēli strādā celtniecībā. Arī citiem viss labi. Starp vecāko un jaunāko bērnu ir 23 gadu starpība, trīs vēl Dievs pie sevis paņēma – viena meitiņa no diabēta nomira, otra no pneimonijas, bet trešo mēneša vecumā nobendēja ārstu kļūda. Man teica, lai sūdzu tiesā, bet mēs ar sievu apspriedāmies, ka no kapa tāpat tas nepiecels. No Jēzus pat bēdās neatteicāmies’’.
Ivans atzīst, ka galvenais viņa uzdevums šobrīd ir palīdzēt analfabētiem. Lielākoties tie ir romi, bet ne tikai - viņš cilvēkus nešķiro. Konsultācijas viņš sniedzot arī mājās, viņam zvana un tver aiz rokas. Visa dzīve rit Radvonkas taborā, kurā uzprasos ciemos. Manu iztēli saista pašu rokām celtais dievnams un dzīvība ap to.
‘’Trīs reizes nedēļā, pēcpusdienā, mēs ar sievu barojam tabora nabadzīgos bērnus. Darba dienās sanāk kādi astoņdesmit, brīvdienās pat simts divdesmit bērni. Sieva pati cep bulciņas, taisa ēst, produktiem saziedo baznīca – nē, amerikāņi vairs nē, tagad norvēģi. Arī Miroslavs palīdz, starptautiskie fondi. Es ar to visu darbojos tikai un vienīgi pēc sirds aicinājuma - kas elektrību labo, kas dvēseles! Dievs visu redz, visu dzird, lasa domas. Ja dari no sirds, tad viņš dod iespēju un palīdzību. Tad nekas nav neiespējams.’’
KALPOT UN UZLĀDĒTIES
Tā nu Ivans atstāj savu posteni iestādē un aiztrauc uz taboru barot bērnus, bet es dodos klausīties klusumu Užgorodas pilī un vecpilsētā. Elpoju sakuras, smaržoju ķiršus, skatos dievnamu krustos un spožumā. Piesēžu klostera priekšā, kur uzcelts piemineklis represētajai garīdzniecībai. Cilvēki dodas uz vakara dievkalpojumu. Šī katedrāle ir īpaši grezna. Cilvēki svinīgi sapucējušies. Ērģeļu skaņa dzirdama pat ārā. Svētsvinīgs novakars… Viss ir pareizi, bet Dieva palīgu taču visvairāk vajag tur, kur kaut kas ir aplam. Kāds izsalcis, sagrēkojis, atstumts… Kur rosās tādi dedzīgi fanātiķi kā Ivans, kas savā grēku bedrē Jēzu satikuši personiski. Sekta? Nu, un! Rezultāts taču ved uz labu!
‘’Līdz brīdim, kad paņēmu rokās Bībeli, lasīju ar grūtībām. Vai es varēju iedomāties, ka beigšu institūtu Ļvovā un kļūšu par priesteri? Iestājeksāmenos vajadzēja rakstīt diktātu. Uzrakstīju bez neviens kļūdas! Kā gan? Trīs ar pus gadus mācījos. Tas ir tieši tik ilgi, cik Kristus sludināja Zemes virsū. Atmiņa ir no Dieva, un viņš man to dāvā. Bībeli zinu no galvas. Ticībai nevajag ne speciālu ēku, ne noteiktu laiku. Lūgties vajag katru sekundi un pateikties par sauli, gaisu, savām rokām un kājām… ‘’
Pārdomas pārtrauc zvans, ka mani gaida tieši tikos un tikos, tas ir - teju tūlīt. Sagaidu kaimiņu, kas ielaiž mājā, paņemu lielāko turzu ar Latvijas konfektēm un videokameru – nojauta saka, ka sagaidāms jestrs vakars – un izsaucu taksometru. Vadītājs par galamērķi ir izbrīnīts, kaut Radvonka atrodas teju pilsētas centrā, netālu no dzelzceļa stacijas. Ielas nosaukums ir spēcīgs – Bogotirskaja (Spēkavīru), taču adresi atrast ir grūti. Vienā pusē rajonu norobežo dzelzceļa sliedes ar uzbērumu, kas ātri pārvēršas miskastē. Uz otru pusi stiepjas paralēlu ielu rindas, kur mājas mijas ar mājelēm, žogi ar būdām, turība ar postažu. Nemainīga ir tikai ņudzeklīgā dzīvība, kas pilda rajonu, caur kuru apmulsušais taksists riņķo labu laiku. Ir sajūta, ka visi te pazīst visus, un tā arī patiesi ir – vienatne pie romiem nedraud.
VIENS NO 130
Kad atrodu noteikto adresi, tad māju neredzu. Ir jumti un tādas kā ejas, kurās žāvējas drēbes, skraida suņi un kaķi, gāžas bļodas, rindojas apavi… Parādās smaidošais saimnieks un līdz ar viņu liela saime dažādu viņa ģimenes locekļu. Mani ātri iebīda mazā mājiņā, kas ir nabadzīga, bet tīra un pilna ar smaidīgiem bērniem un viņu jaunajiem vecākiem. Tā ir daļa no kuplās Belogu saimes, kas visi tērpti vienādos, tumši zilos tē kreklos, noformējušies kā koris vai futbola komanda. Ejas savieno ar citu ģimenes locekļu mītnēm, tāpēc istabā esošo radinieku skaits nepārtraukti mainās. Ivans pēkšņi iznirst ar akordeonu un nokliedz komandu sagrupēties. Visi sasēžas uz vienīgā dīvāna un aplīp ap sienām, stāv, sēž, rāpo… Visi dzied tik apbrīnojami enerģiski, gaiši un dzīvespriecīgi, ka nekā cita šajā brīdī vienkārši nav. Gaisu pievibrē prieks par dzīvi, pateicība par rokām un kājām, kopības apziņa un apbrīnojama, fiziski sajūtama pozitīva vitalitāte. Daudzbalsīgais koris nodzied trīs dziesmas savā valodā un kā pēdējo, tikpat jestri un vēl jestrāk, par augstu laimi Ukrainai. Kaut esmu svešā, gadža, uz mani ar neslēptu izbrīnu lūkojas vien mazākais bērnelis, bet pārējie ir aizņemti ar sevi, blakus esošajiem un dzīvi kā tādu. Visi temperamentīgi sarunājas un smaida. Lai kaut kā atšķirtu radniecības pakāpes, vispirms lūdzu pacelt rokas bērniem, tad mazbērniem. Visiem ir jautri, arī man.
Atgādinu, ka vēlos redzēt viņu celto dievnamu, un atkal viss notiek ļoti ātri, skaļi un jautri. Sieviešu un bērnu pūlis izveļas uz ielas un dodas uz priekšu – ar stumjamiem ratiem un skrejošiem bērniem. Nāk arī namatēvs, bet viņš vārda tiešajā nozīmē nevar paspert ne desmit soļus, kad viņu tuvāk vai tālāk nesasauktu kāds tabora iemītnieks, kuram tieši tagad vajag padomu. Viņu apstāj un iztaujā, viņu tver pie rokas un zvana pa telefonu. Ivana labā noskaņa nerimst ne uz mirkli, citu lūgumos un prasībās viņš peld kā zivs ūdenī. Viņš dod un saņem, enerģija te mutuļo pēc aicinājuma, ne priekšrakstiem.
Ik pa brīdim mums pievienojas suņi vai vēl kādi bērni, garām pabrauc pa mašīnai. Nav neviena, kas nesveicinātos ar pārējiem, kam nebūtu kāds teikums pārmijams ar citiem. Kādā vīru pulciņā uz ielas stūra stāv arī deputāts Miroslavs. Jā, viņš dzīvo tepat, tikai nedaudz lielākā un labākā mājā kā citi. Ir pelnījis, visi ir vienisprātis.
Tikmēr mūsu ejamais ceļš pamazām pārvēršas arvien lielākā postažā, bet mājiņas kļūst arvien žēlīgākas. Puskrēslā mēģinu saskatīt baznīcas siluetu, līdz jautrā varza griež nost no ceļa un tuvojas drīzāk šķūnim. Māja acīmredzami ir nepabeigta, taču viena zāle iekšā ir. Ar to arī pietiek! Tajā var Dievu pielūgt un slavēt, tajā var pabarot izsalkušos, tajā var izkarināt romu karogu un cerēt, ka kādam debesīs tas interesē. Bērni ir nevaldāmi, pēc žēlojamiem grūtdieņiem neizskatās ne mirkli. Mans favorīts ir gadus piecus vecs puišelis ar skeletu uz džempera, kas ne mirkli nespēj nostāvēt mierā. Pat tad, kad nolieku viņu pie sienas un lūdzu paturēt Bībeli, viņš iemanās lēkāt un grozīties ar visiem Svētajiem rakstiem… Kā tāda uzvilkta atspere, kas nezin kur vēl izšausies.
Tāds ir arī šis tabors - viens no aptuveni 130, kas Aizkarpatos turpina stāstīt romu stāstu.
