NO PUTNU CILTS
|
Katrā pasaules valstī ir sava krāšņā rota – romi, kam vietējā tauta devusi arī savu nosaukumu. Latvijā romi gadsimtiem ir bijuši zināmi kā ‘’čigāni’’ un ar šo vārdu kļuvuši par mūsu zemes, mūsu kultūras un kopējās mentalitātes sastāvdaļu. Lai arī skaitliski tā vienmēr ir bijusi neliela mūsu zemes iedzīvotāju daļa, tomēr kompakta, pamanāma un nedaudz citādāka. Kā sveiciens 8.aprīlī svinētajā vispasaules Romu dienā - ieskats Latvijas čigānu kultūras senākajā mantojumā.
SVEŠIE UN SAVĒJIE
Romi dzīvo teju visās pasaules valstīs, visur viņi ir gan savējie, gan svešie. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kurai nav savas zemes, savas valsts, tomēr ir dziļš un spēcīgs pašsaglabāšanās kods - izdzīvošanas instinkts, spēja pielāgoties, ticība Dievam un spilgts temperaments. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kuras izcelšanos joprojām apvij noslēpumi, tautai, kas savu kultūru un paaudzēs krāto dzīves gudrību tālāk nodod mutvārdos - no sirds uz sirdi.
Tauta, kas savos gadsimtiem ilgajos klejojumos staigājusi no valsts uz valsti, šķērsojusi kontinentus, pārgājusi kalnus, izdzīvojusi vajāšanās, bijusi gan mīlēta, gan nīsta - tāda tauta ir un paliek īpaša. Kā gadsimtu mantojums asinīs ir eksotiskā pagātne, kad romi ceļoja no vietas uz vietu, no katras kultūras aizgūstot krāšņāko, labāko, spilgtāko it visā – tērpos, mūzikā, valodā. Kā nesenās pagātnes zīme ir pielāgošanās mītnes zemes tradīcijām, kad jau vairākas paaudzes ilgāku laiku dzīvojušas noteiktā vietā. Īpašais ir tas, ka savdabība ir palikusi, taču romi katrā zemē atšķiras ar savas mītnes valsts kultūrslāni. Latvijas čigāni ir tikai mūsējie, tādi, kas atspoguļo arī latviešu rakstura iezīmes. Kopā ar mums viņi ir kļuvuši piezemētāki, zaudējuši eksotisko krāšņumu, iesakņojušies mūsu klimatā un mentalitātē, kas mērenību ciena vairāk par spilgtu, krāšņu dzīves svinēšanu ar romantisko atvēzienu – uz dzīvību vai nāvi! Krāšņie tērpi, zelta rotas, sakāpinātas kaislības, princips ‘’visu vai neko’’, lepnās sirdis un trauksmainie raksturi palikuši kino ekrāniem un romāniem, Balkānu temperamentam un Krievijas ārēm. Mūsu romi drīzāk līdzinās latviešiem – vairāk gruzd zemdegās un uzdzirkstī vien retumis. Tāda ir dzīves un izdzīvošanas gudrība, kuru latvieši un čigāni apguvuši kopā, taču izpauž katrs savādāk. Ugunīgās cilts atblāzma vairāk mirdz Latvijas romu acīs, kas visos laikos mācējuši saglabāt prieku par dzīvi, attapību un siltumu pie ģimenes pavarda. Tā ir dzirksts, par kuru varam labdabīgi apskaust – viņus, kas ir svešie un savējie vienlaikus.
IZRAIDĪTIE VAI IZREDZĒTIE?
Zinātnieki uzskata, ka romu etniskā dzimtene ir Indija, teritorija Indas upes ielejā, kas šobrīd ietilpst Indijas un Pakistānas sastāvā. Arheoloģisku vai rakstītu liecību tam nav, taču mutvārdu pārliecība, valodas un antropoloģijas pētījumi uz to norāda. Leģendas aizved uz Ēģipti un pat pie Saules Dieva Rā, saista ar kurdiem un afgāņiem, krāšņo ar arābu ģitāru un Jēzus krustam it kā izkaltajām vai nozagtajām naglām, intriģē un jauc pēdas. Viss var būt patiesība un var arī nebūt - tik dažādas un daiļrunīgas ir versijas. Taču vairāk par to, no kurienes uzradušies nelūgtie ciemiņi, vietsēžus interesēja jautājums - kāpēc? Vai šie krāšņie, melnīgsnējie svešzemnieki ir izraidīti no savas zemes vai ir īpaši izredzēti būt ceļā uz ko augstāku? Kas tie ir par ‘’putniem’’?
Eiropā romi ieceļoja viduslaikos, par otro dzimteni un joprojām lielāko mītnes teritoriju kļuva Balkānu zemes. Atsevišķas grupas ceļoja tālāk un tālāk, ar laiku nonākot it visur pasaulē. Latvijā romi ieradās kā miermīlīgi svešinieki, kam mājas ir visur zem Saules. Tomēr ceļā vajadzēja pabarot zirgus un iekurt ugunskuru, vajadzēja sadabūt dienišķo maizi, tāpēc bija jādraudzējas ar vietējiem. Romi to prata savā veidā – izklaidējot vietsēžus ar dziesmām, dejām un zīlēšanu, rādot cirkus trikus un burvestības, piedāvājot atsevišķus amatniecības pakalpojumus un nodarbojoties ar savu kulta rūpalu – zirgkopību. Viņi ienesa pārmaiņas, atnesa ziņas, krāšņoja ikdienas rutīnu, izraisot ziņkāri, apbrīnu un nievas vienlaikus. Viņi bija dažādi, piederēja atšķirīgiem sociāliem slāņiem jeb kastām, tomēr bieži viņus asociēja tikai ar zemāko no tām. Tāpēc viņu ilgstoša uzturēšanās kādā vietā raisīja aizdomas – viņus trieca, gaiņāja, vajāja, apgalvojot, ka visi ir vien zagļi, blēži un krāpnieki.
Tā nu sava brīvā dzīvesveida spārnoti un ļaužu tumsonības vajāti, romi 15.-16.gadsimtā nokļuva Latvijā, ienākot no Polijas un Vācijas. Par to liecina daudzu Latvijas čigānu dzimtu uzvārdi. Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi apliecina izcelsmes saistību ar Vāciju, bet Putraškēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Dombrovski atgādina Polijas saknes. Visvairāk čigānu bija un joprojām ir Kurzemē. Viskompaktāk tie izvietojušies Abavas ielejā, par neoficiālo romu galvaspilsētu kronējot Sabili. Kaut gan vēsturiski klejošana tika uzskatīta par šīs tautas raksturīgāko iezīmi, Latvijas čigāni ceļoja samērā maz. Nonākuši šajā zemē un sajutuši visai draudzīgo attieksmi, romi te iesakņojās un pārvietojās vien tuvākā reģiona robežās un sezonāli. Viņiem izveidojās salīdzinoši mierīga līdzās pastāvēšana ar vietējiem iedzīvotājiem, bija sadalītas darbības jomas un dzīves teritorijas. Romi visai ātri stabili ieauga mūsu zemē un pat nevēlējās pieņemt citus savus tautiešus, kas gribēja ieceļot no Moldāvijas vai Krievijas. Pārsvarā viņi dzīvoja laukos, radot un iesakņojot priekšstatu, ka visi čigāni ir dabas bērni un vislabāk jūtas svaigā gaisā. Ja viņiem ļautu brīvu vaļu, viņi ar saviem pajūgiem dzīvotu zaļā pļavā, kurinātu ugunskurus, audzētu brīnišķus zirgus, vīri uz pilsētu dotos vien tādēļ, lai tos izdevīgi pārdotu, ar pilnu klapi uzdzīvotu krogā, nolūgtos Dieviņu un tad atkal atgrieztos nometnē pie savējiem, kur katram sieva un daudz bērnu, kur brīvība un dzīve šodienai, kur dziesmas, dejas un savējie… Čigānu tradicionālajā dzīves uztverē laimei nevajag daudz, bet ģimenes gods, savējo kopība un dzīvošana brīvā dabā noteikti ir svarīgākais. Pārējais – kā Dievs dos!
Čigānu idilliski romantisko dzīves vīziju ierobežoja vien divi būtiski aspekti – Latvijas īsā vasara un tas, ka iztika tomēr jānopelna. Garie rudeņi un aukstās ziemas lika meklēt vismaz sezonālu pajumti, ko pārsvarā deva čigāniem draudzīgi zemnieki vai mazpilsētu ļaudis. Tāpat vajadzēja dienišķo maizi. Ne visu varēja nodrošināt vīri ar zirgu andelēšanu un sievas ar zīlēšanu vai mangošanu – darbību, kas salīdzināma ar maiņas pakalpojumiem un attapīgu diedelēšanu vienlaikus. Kā rāda latviešu un čigānu folklora, kā arī atmiņu stāsti par pirmās brīvvalsts laiku, čigānu sievietes ar savu temperamentu un psiholoģijas zināšanām pildījušas tādu kā lauku psihoterapeitu lomu – sievietes staigājušas pa mājām, uzklausījušas priekus un bēdas, devušas padomus vai zīlējušas, kā arī piepalīdzējušas nelielos ikdienas darbos, kā samaksu saņemot pārtikas produktus vai mājsaimniecības lietas. Tā arī dzīvojušas, savu dzīves misiju saskatot ģimenē un kopienā. Taču laika ritums arvien lielāku nozīmi ir piešķīris naudai, tāpēc par iztikas pelnīšanu nācās domāt visiem – no svaiga gaisa vien paēdis nebūsi! Priekšstats, ka īsts čigāns algotu darbu uztver kā darbību zem sava goda, ir pārspīlēts vispārinājums vai atbalss no hipiju ēras kultivētajiem ideāliem – avoti liecina, ka Latvijas čigāniem jau izsenis ir nācies strādāt.
Latvijas tautas skaitīšana 1897.gadā liecināja, ka tikai nepilni desmit procenti no saskaitītajiem 1942 čigāniem nodarbojušies ar lauksaimniecību. Zemkopība nekādi nevarēja būt klejotāju tradicionālais dzīvesveids, to nācās apgūt kā jaunu pieredzi. Krietni ierastākas nodarbes bija zirgkopība un amatniecība, daudzi Latvijas romi bija kalēji un kurpnieki, bet lielākais vairums iztiku pelnīja sezonas un gadījuma darbos. Sākotnēji pie vācu baroniem un latviešu zemniekiem, vēlāk pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās. Latvijas čigānu urbanizācija ir vēsturiski jauna parādība un viņu kopienā tā notikusi neparasti strauji. 1935.gadā tikai 7,3% šīs tautības pārstāvju dzīvoja pilsētās, pārējie palika uzticīgi laukiem. Padomju režīms mēģināja ar administratīviem līdzekļiem izbeigt klejošanu visā Padomju Savienībā. 1956.gadā ar īpašu dekrētu tika pieprasīta visu čigānu reģistrācija, piesaiste pastāvīgai dzīvesvietai pilsētās vai ciemos un iesaiste algotā darbā. Senais, romantiskais nomadu dzīves veids palika pagātnē kā tālē kvēlojošs ugunskurs, kas vienlaikus silda un sāpina. Mūsdienu realitāte, praktiskās rūpes par dienišķo maizi un ģimenes labklājību, romantiskos ideālus atvirza vēl tālāk. Greznās ratu kulbas un mūžīgs ceļš zem kājām paliek vien kā krāšņa atblāzma no senajām dienām, kad romu tauta uzsāka savu izredzēto un izraidīto ceļu uz visām debess pusēm.
VAI GĀJPUTNUS VAR SASKAITĪT?
Saskaņā ar senu leģendu, visi čigāni agrāk ir bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie ieraudzījuši brīnišķu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti , čigāni – putni ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija pārsteigti par ciemiņu daili, un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu un dārgakmeņiem – lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumam un zeltam nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, bet spārnos pacelt vairs nespēja. Spalva pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigāni tai sekoja un, trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas – tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.
Ja skaisto leģendu attiecina arī uz Latvijas romiem, tad daļiņa šīs trauksmainās dvēseles lidinās tepat, starp mums. Precīzi un pragmatiski mēs to nekad neuzzināsim, jo tā ir daļa no romu netveramā mīta, kas viņiem tik ļoti piestāv. Pat viņu konkrētais skaits nekad nav bijis neapstrīdams lielums. Klejojot un vairoties no ‘’citu putnu’’ uzbrukumiem, romi bieži slēpuši savu identitāti vai vienkārši nav ļāvušies sevi pieskaitīt. Pašlaik romu skaits Eiropā esot no septiņiem līdz deviņiem miljoniem cilvēku. Latvijā pirms kara mita aptuveni četri tūkstoši romu (1935.gadā uzskaitīti 3839), no kuriem puse tika iznīcināti nacistiskā terora aktos. Pēc tautas pozitīvā pieauguma padomju laikā viņu skaits kļuva krietni lielāks. Latvijā pēc 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem bija 8024 romi, kas bija 0,3% no iedzīvotāju skaita. 2007.gada 1.janvārī bija reģistrēti 8559 romu tautības cilvēki. Saistībā ar intensīvo migrāciju uz Eiropas valstīm, pārsvarā Lielbritāniju, 2019.gadā Latvijā reģistrēti vien 7060 romi, tomēr viņi paši uzskata, ka ir vismaz divas reizes vairāk – gan tie, kas palikuši Latvijā, gan tie, kas ārpus tās saglabā mūsu valsts pilsonību un ģimeniskās saiknes. Neatkarīgi no viņu precīzā skaita, tā ir neliela mazākuma tautība Latvijā, ko pie mūsu zemes notur senas saknes un lojāla attieksme pret valsti. Pateicoties dabas dotajam talantam, romi ātri apgūst valodas, tāpēc arī vieglāk iekļaujas starp etniskajiem pamata iedzīvotājiem. Taču, neskatoties uz savu skaitliski nelielo daudzumu, Latvijas romi vēl dalās daudzās apakšgrupās, ko nosaka gan ieceļošanas vēsture, gan apmešanās vieta, gan sociālais stāvoklis.
Latvieši čigānus identificē kā vienas tautības pārstāvjus, taču tā ir vienkāršošana. Romi krasi nošķir savu nacionālo identitāti un apzinās, ka, no viena avota nākuši, vēlāk ir sadalījušies dažādās straumēs – tieši tāpat ir citās Eiropas valstīs, kur čigānu sabiedrība nav etniski viendabīga un atšķiras arī romu valodas dialekti. Latvijā ir divas lielākās romu grupas – latviešu un krievu čigāni. Pirmos dēvē par lotfitka roma vai latgaļu čigānu leksikā par čuhniem, otros par haladitka romiem jeb latviešu čigānu leksikā par fandariem. Vieglāk pamanāmā atšķirība ir ikdienas valoda, ko romi lieto paralēli dzimtajai – latviešu vai krievu, taču atšķirības ir arī raksturā, sadzīves tradīcijās un kultūrā. Abu kopienu starpā nav ciešas draudzības, attiecības var dēvēt par rezervētām. Latviešu čigāni atzīst, ka ir daudz mierīgāki, pieklājīgāki, ar citu ‘’harakteru’’ un vienmēr piebilst, ka ir ‘’vairāk līdzīgi latviešiem’’. Krievu čigāni jeb ‘’krievinieki’’, kā tos dēvēja valodnieks Aleksandrs Belugins (romu tautā sauktais Ļeksa Manušs), pēc temperamenta un uzvedības vairāk līdzinās Krievijas tautiešiem – spilgti, karstasinīgi, neprognozējami. Viņi vairāk asociējas ar skatuves un estrādes radīto tēlu, kur sieviešu košie brunči zibinās virs krūtīm, bet vīrietim aiz zābaku stulma noteikti ir nazis, kas uzšvirkstēs gaisā liktenīgas kaislības brīdī… Taču dzīve nav skatuve, tāpēc gan krievu, gan latviešu čigāni šobrīd daudzās jomās ir ļoti saplūduši ar sabiedrību kopumā. Kas tad ir palicis atšķirīgais, kas viņus izceļ uz citu tautību fona?
Tā noteikti ir sava valoda un kopienas sajūta tiem, kas turas pie romu nekad nerakstītajiem, bet strikti ievērotajiem Romanipen likumiem, ko vienkāršoti varētu dēvēt par tautas iekšējo konstitūciju. Šie romi savu izcelsmi neslēpj, bet ar to lepojas, ir savas tautības patrioti. Viņi ir tie, kas īpaši godā arī Latvijas čigānu kultūrvēsturisko mantojumu, kamēr daļai viņu tautiešu tas būtu jāapgūst no jauna – viņi to aizmirsuši vai nekad nav zinājuši. Viss ir atkarīgs no tā, ko katram lēmis liktenis – piederības noteiktai kastai jeb ‘’zortei’’, kā to dēvē Latvijā. Piedzimstot romu ģimenē, cilvēks automātiski pārmanto ne tikai etnisko piederību, bet arī sociālo statusu noteiktās sabiedrības kontekstā. Pēc tradīcijas šis statuss paliek nemainīgs un nosaka visu – kā tiks audzināti bērni, kā uzņemti ciemiņi, cik daudz izglītības un kultūras būs vai nebūs ģimenes lokā. Tāpēc arī atšķirības Latvijas mūsdienu čigānu ģimenēs ir tik lielas – viss atkarīgs, vai ģimene ir no augstākās ‘’zortes’’, vidējās jeb tā saucamajiem ‘’kolhozniekiem’’ vai ‘’odziniekiem’’ jeb pieder zemākajam slānim – ‘’čūpariem’’. Ja pirmie par kultūras jautājumiem mirdzēs daiļrunībā un zināšanās, tad pēdējie, iespējams, pat nesapratīs, par ko ir runa. Tāpat ļoti daudz no kultūras uztveres un izpratnes noteiks, vai roms piedzimis homogēnā vai jauktā ģimenē, vai tās locekļi ir asimilējušies vai arī kādu iemeslu dēļ ir izstumti no romu tradicionālās sabiedrības. Šī tauta, putni, kas aizmirsuši lidot, ir ļoti dažāda, ko spilgti apliecina arī Latvijas romu kultūras mantojums - mūsdienu globālajā pasaulē to ir vērts īpaši spodrināt. Sāpīgs paradokss ir tas, ka lielai daļai čigānu tas jāmācās no jauna.
ČIGĀNA SENĀKAIS TĒLS
Latvijas folkloras avotos čigāns atklājas kā vienkāršs, vitāls, nedaudz viltīgs, dzīvi mīlošs cilvēks – to apliecina gan tautas dziesmas, gan pasakas, gan 19.gadsimta avīžu raksti. Pašlepnumu un dzīves ziņu izceļ tautas dziesma, kas apgalvo: ‘’Es čigāna meita biju, Visu darbu mācētāja, Māku burt, māku riebt, Māku jēru nodīrāt’’. Pozitīvo, pat apbrīnas pilno attieksmi 1884.gada avīzē ‘’Baltijas vēstnesis’’ demonstrē raksts 280.numurā, kurā sacīts: ‘’Reti pasaulē atradīs tādu tautu, kura pēc dzīves un ierašām tik brīnišķīga kā čigāni. Jābrīnās, ka šī gluži savādā tauta, kas jau vairāk gadu simteņus dzīvojuse civilizētā Eiropā, starp citām tautām izklīduse, ir spējuse paturēt savas īpašības un ierašas; laiks, klimats, lieli politiski notikumi un citu tautu priekšzīmes ne druskas nav spējuši grozīt pie viņu dzīves’’.
Krāšņas, aizkustinošas ainas ar čigānu līdzdalību savos darbos dokumentējuši mūsu klasiķi Jānis Jaunsudrabiņš un Doku Atis, arī citi rakstnieki tiem veltījuši savas pārdomas. Taču vislabāk sava tautieša hrestomātisko tēlu ar elegantu vieglumu ir uzbūris spilgtākais Latvijas romu rakstnieks un mākslinieks Kārlis Rudevičs, pēc čigānu tautas nostāstiem izveidojot Bimbara tēlu. Bilingvālās grāmatas ievadā viņš lieliski raksturo romu folkloru un to stāstīšanas dzīvo tradīciju: ‘’Pasakas, teikas, smieklīgi nostāsti un tautasdziesmas pirmstelevīzijas laikos ieņēma ļoti svarīgu lomu čigānu dzīvē. Tās bija ne vien laika kavēklis ziemas aukstajos vakaros pie kurošas krāsns vai vasarā pie kvēlojoša ugunskura, bet arī ģimenes un pat veselu dzimtu vienotājas. Pasakas, teikas, dziesmas un anekdotiskos nostāstus klausījās visi – gan veci, gan jauni, gan bērni. Labs pasaku teicējs bija lielā cieņā un visur mīļi gaidīts. Čigānu folklora ir ļoti bagāta, apbrīnojami krāšņa un fantastiskas izdomas pilna’’.
Čigāniem ļoti patīk pasakas par burvestībām, miroņu celšanos no kapa un citām pārdabiskām lietām. Čigāniem un latviešiem ir līdzīgas bāreņu, krogus un rekrūšu dziesmas, tāpat pasakas un anekdotes par atjautīgo čigānu, kurš piemuļķojis muižnieku. Zīmīgi, ka darba tematikai veltītas dziesmas gan neatrast… Uz visu šo avotu bāzes radās Bimbers, kas Kārļa Rudeviča dzejas rindās demonstrē arhetipisko Latvijas čigāna tēlu – vienkāršu, nedaudz blēdīgu, bet pozitīvas emocijas raisošu.
Jau pirmajos pantiņos var saprast gan viņa raksturu, gan ģimenes un pat tautas struktūru ‘’Bimbars nav no dzimtas prastas - Slavena tā Baltu krastā: Viņa tēvs no Putnu cilts, kurai svešs ir māns un vilts, Godam audzināja dēlu – savu pirmo čigānēnu. Vien neprata iemācīt Dēlam sēt un vagu dzīt; Pašam nenācās jau ļoti Noņemties ar darbu, proti, Sieva bija gādniece – Vārdotāja, zīlniece. Auga Bimbars savā vaļā Zaļoksnis kā ozols pļavā, Arī brāļi vienpadsmit – visi spēka mitriķi. Tomēr Bimbars brāļu barā Izceļas gan spēkā, garā – Viņš par visiem stiprākais, viņš par visiem gudrākais’’.
Gudrība Bimbaram, protams, ir sava – pa čigānu modei. Viņš ir naivs, pat vientiesīgs, taču labestīgs un vienmēr optimists. Viņš apzinās savu vietu pasaules kārtībā un par to nedz kurn, nedz žēlojas. Viņu vada godīgi nolūki, bet sīkās blēdības sanāk kā naivi pārpratumi. Viņam nav mazvērtības kompleksu, un viņš ir pārliecināts, ka Dieviņš tam var vēlēt tikai labu. Arī uzņēmības un pašlepnuma tam netrūkst – bez mantas un ar vienīgajām biksēm kājās, tas lepni dāvina baronam vienkāršu pupu. Saulē tā mirdz kā dārgakmens – kāpēc lai tā arī nebūtu? Bimbars ir pieklājīgs un vēlīgs, tāpēc par visiem izdarītajiem un arī neizdarītajiem darbiem saņem kādu mantu. To var iemainīt pret nākamo, un dzīve nepavisam nerādās grūta! Bimbars prot par sevi arī pasmieties – kad zāģē zaru, uz kura pats sēž, krogā plātīdamies pasūta bļodu ar sinepēm vai tēlo mironi un augšāmceļas. Tāds viņš ir un paliek: ‘’Kam vien gribat varat jautāt – Bimbars pazīstams ir tautā, Latvijā vēl šodien dzīvs Viņš starp romiem kaut kur ir. Pamuļķis un pārgalvīgs, Izpalīdzīgs, labsirdīgs, Stiprinieks, bet naivs kā bērns, Vienmēr jautrs čigānzēns. Tāds kā allaž čigāni Patiesībā paši ir. Vienai dienai dzīvojot, Neskumst tie par nākamo…’’ Var tikai piekrist autoram – bez Bimbara un viņa tautiešiem dzīve būtu daudz skumjāka!
75 BURTNĪCAS UN PIRMĀ GRĀMATA
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā romu kultūras mantojums ieguva taustāmas aprises. Folkloras krātuvē nonāca 75 burtnīcas, kurās ar ļoti kārtīgiem, apaļiem burtiņiem čigānu gara mantas bija pierakstītas uzreiz divās valodās – dzimtajā romu un latviski. Tas notika 1933. un 1934.gadā, kad savu nenovērtējamo devumu abu tautu kultūras vēsturē deva Jānis Leimanis, pavārdā Berņis – ticīgs, izglītots un gaišs roms, ko varētu dēvēt par čigānu Barontēvu. Šis izcilais kultūras darbinieks piedzima 1886.gadā Skrundā, bērnību līdz 1898.gadam pavadījis klejotāju dzīvē Kurzemes mežos. Viņš beidzis Kuldīgas pareizticīgo draudzes skolu, apmeklējis Aizputes apriņķa skolu, ko nav pabeidzis trūcīgo apstākļu dēļ. No 1915.gada organizējis un vadījis Pirmā pasaules kara čigānu izcelsmes bēgļu apgādību, sākot rūpēties par viņu kulturālajām vajadzībām. Būdams ticīgs cilvēks, iedziļinājies Bībelē un 1931.gadā pabeidzis tās tulkojumu čigānu valodā. Neilgu laiku strādājis pastā, līdz kļuvis par Edinburgas pareizticīgo baznīcas kalpotāju un sargu. Nodibinājis biedrību ‘’Čigānu draugs’’, kas pulcējusies baznīcai piederošā ēkā Jomas ielā Jūrmalā. Jānis Leimanis vadījis biedrības kori, organizējis koncertus, kļuvis par ievērojamu kultūras darbinieku un pat piedalījies Kārļa Ulmaņa dzimšanas dienas svinībās. No 1933.gada viņš pēc savas iniciatīvas kļuvis par pagaidu darbinieku folkloras krātuvē, kur intensīvi vācis čigānu garamantas - pavisam pierakstītas 500 folkloras vienības 75 burtnīcās, tostarp teikas, nostāsti, pasakas, anekdotes, sakāmvārdi, dziesmas, ziņģes, buramvārdi, tautas medicīna, 479 čigānu iesaukas, nobeigumā arī seno, čigānu valodas mirušo vārdu saraksts. Ar savu devumu Jānis Leimanis apliecināja, ka romu kultūra ir ar senām saknēm, ka čigāni saprot gan pagātni, gan seko laika garam – iekļaujas sabiedrībā, ciena valsti, novērtē izglītības nozīmi, neslēpj savu izcelsmi, bet rod iemeslu ar to lepoties. Jāņa Leimaņa pierakstītajos stāstos nekas nav izskaistināts, tie čigānu sadzīvi un dzīves ziņu atklāj vienkārši un tieši, piparoti un skaudri. Tā ir ļoti vitāla pasaule, kur cilvēki tic liktenim, taču nebeidz ar to spēlēties. Tā 1934.gadā Jānis Leimanis pierakstīja notikumu par čigānu Bumbu Ērgļu pagasta Stienes krogā un viņa sievu Hepeļu Burkeviču. Viņu dēliņš Antons desmit gadu vecumā pamiris. Uz to reaģējuši visi radi un draugi, jutuši līdzi, sanesuši bagātīgus pārtikas krājumus un pat naudu. Cik laimīgi visi bijuši, kad bēru dienā puisēns atdzīvojies! Pēc desmit gadiem – apmēram 1908.gadā atkal galīgā nabadzībā nonākušais Bumba atcerējies dāsno līdzjūtību un nolēmis pats izmēģināt iežēlināt čigānus ar savu viltus nāvi…
Jāņa Leimaņa devums ir ne tikai šo garamantu pieraksti, bet arī darba turpinājums, kam viņš pats izaudzināja darītāju. Uz šo stāstu pamata 1939.gadā iznāca Latvijā pirmā romu grāmata par savu tautu ‘’Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos’’, kuras autors ir tobrīd 33 gadus vecais Juris Georgs Leimanis – Jāņa audžudēls.
Juris Leimanis piedzima 1916.gada Ziemassvētkos Jaroslavļā, kur viņa vecāki atradušies bēgļu gaitās. 1921.gadā ģimene atgriezās Latvijā. Pēc tēva nāves Juris jau agrā bērnībā nokļuva tēva brāļa Jāņa ģimenē. Jānim un viņa sievai Elizabetei savu bērnu nebija, bet tika pieņemti trīs audžu bērni – Elizabetes māsas dēls un divi Jāņa brāļa dēli. Leimanis vecākais labi saprata izglītības nozīmi un nepieciešamību, tāpēc visus skoloja. Juris beidza Bulduru pamatskolu, neilgi mācījās Rīgas Skolotāju institūtā, pabeidza Raiņa ģimnāziju, bet grāmatas iznākšanas gadā dienēja Latvijas armijas kavalērijas pulkā. Pēc dienesta viņš iestājās Latvijas Konservatorijas vokālajā klasē, bet visus nākotnes nodomus izjauca padomju okupācija un Otrais pasaules karš.
Leimaņu dzimta bija to Dieva sargāto čigānu skaitā, kas holakaustā izdzīvoja. Viņi bija apmetušies Talsu pusē, kam pret romiem vērstā asinspirts aizgāja garām. Pēc kara Leimaņi apmetās uz dzīvi Kuldīgā. Jānis jeb Berņis mira 1950.gadā un līdz ar uzticamo Elizabeti jeb Zetti dus Kuldīgas pusē. Juris pabeidza jūrskolu un pārcēlās dzīvot uz Ventspili. Viņu kopīgais devums savas tautas kultūrvēsturē ir unikāls – ‘’Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos’’ ir tiešs, lakonisks, neizskaistināts, bet ļoti krāšņs un vitāls savas tautas portrets. ‘’Čigāns brīvs kā mākonis debesīs, nu to mākoni grib grožos likt. Kas tur iznāks?’’ grāmatas sākumā melš sievas, kad vīri sāk savus bērnus sūtīt skolā. Leimaņu piemērs rāda, ka ticība un izglītība ved tikai pie laba, un romu tautība nav šķērslis aktīvai sabiedriskai dzīvei – gluži pretēji.
SVEŠIE UN SAVĒJIE
Romi dzīvo teju visās pasaules valstīs, visur viņi ir gan savējie, gan svešie. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kurai nav savas zemes, savas valsts, tomēr ir dziļš un spēcīgs pašsaglabāšanās kods - izdzīvošanas instinkts, spēja pielāgoties, ticība Dievam un spilgts temperaments. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kuras izcelšanos joprojām apvij noslēpumi, tautai, kas savu kultūru un paaudzēs krāto dzīves gudrību tālāk nodod mutvārdos - no sirds uz sirdi.
Tauta, kas savos gadsimtiem ilgajos klejojumos staigājusi no valsts uz valsti, šķērsojusi kontinentus, pārgājusi kalnus, izdzīvojusi vajāšanās, bijusi gan mīlēta, gan nīsta - tāda tauta ir un paliek īpaša. Kā gadsimtu mantojums asinīs ir eksotiskā pagātne, kad romi ceļoja no vietas uz vietu, no katras kultūras aizgūstot krāšņāko, labāko, spilgtāko it visā – tērpos, mūzikā, valodā. Kā nesenās pagātnes zīme ir pielāgošanās mītnes zemes tradīcijām, kad jau vairākas paaudzes ilgāku laiku dzīvojušas noteiktā vietā. Īpašais ir tas, ka savdabība ir palikusi, taču romi katrā zemē atšķiras ar savas mītnes valsts kultūrslāni. Latvijas čigāni ir tikai mūsējie, tādi, kas atspoguļo arī latviešu rakstura iezīmes. Kopā ar mums viņi ir kļuvuši piezemētāki, zaudējuši eksotisko krāšņumu, iesakņojušies mūsu klimatā un mentalitātē, kas mērenību ciena vairāk par spilgtu, krāšņu dzīves svinēšanu ar romantisko atvēzienu – uz dzīvību vai nāvi! Krāšņie tērpi, zelta rotas, sakāpinātas kaislības, princips ‘’visu vai neko’’, lepnās sirdis un trauksmainie raksturi palikuši kino ekrāniem un romāniem, Balkānu temperamentam un Krievijas ārēm. Mūsu romi drīzāk līdzinās latviešiem – vairāk gruzd zemdegās un uzdzirkstī vien retumis. Tāda ir dzīves un izdzīvošanas gudrība, kuru latvieši un čigāni apguvuši kopā, taču izpauž katrs savādāk. Ugunīgās cilts atblāzma vairāk mirdz Latvijas romu acīs, kas visos laikos mācējuši saglabāt prieku par dzīvi, attapību un siltumu pie ģimenes pavarda. Tā ir dzirksts, par kuru varam labdabīgi apskaust – viņus, kas ir svešie un savējie vienlaikus.
IZRAIDĪTIE VAI IZREDZĒTIE?
Zinātnieki uzskata, ka romu etniskā dzimtene ir Indija, teritorija Indas upes ielejā, kas šobrīd ietilpst Indijas un Pakistānas sastāvā. Arheoloģisku vai rakstītu liecību tam nav, taču mutvārdu pārliecība, valodas un antropoloģijas pētījumi uz to norāda. Leģendas aizved uz Ēģipti un pat pie Saules Dieva Rā, saista ar kurdiem un afgāņiem, krāšņo ar arābu ģitāru un Jēzus krustam it kā izkaltajām vai nozagtajām naglām, intriģē un jauc pēdas. Viss var būt patiesība un var arī nebūt - tik dažādas un daiļrunīgas ir versijas. Taču vairāk par to, no kurienes uzradušies nelūgtie ciemiņi, vietsēžus interesēja jautājums - kāpēc? Vai šie krāšņie, melnīgsnējie svešzemnieki ir izraidīti no savas zemes vai ir īpaši izredzēti būt ceļā uz ko augstāku? Kas tie ir par ‘’putniem’’?
Eiropā romi ieceļoja viduslaikos, par otro dzimteni un joprojām lielāko mītnes teritoriju kļuva Balkānu zemes. Atsevišķas grupas ceļoja tālāk un tālāk, ar laiku nonākot it visur pasaulē. Latvijā romi ieradās kā miermīlīgi svešinieki, kam mājas ir visur zem Saules. Tomēr ceļā vajadzēja pabarot zirgus un iekurt ugunskuru, vajadzēja sadabūt dienišķo maizi, tāpēc bija jādraudzējas ar vietējiem. Romi to prata savā veidā – izklaidējot vietsēžus ar dziesmām, dejām un zīlēšanu, rādot cirkus trikus un burvestības, piedāvājot atsevišķus amatniecības pakalpojumus un nodarbojoties ar savu kulta rūpalu – zirgkopību. Viņi ienesa pārmaiņas, atnesa ziņas, krāšņoja ikdienas rutīnu, izraisot ziņkāri, apbrīnu un nievas vienlaikus. Viņi bija dažādi, piederēja atšķirīgiem sociāliem slāņiem jeb kastām, tomēr bieži viņus asociēja tikai ar zemāko no tām. Tāpēc viņu ilgstoša uzturēšanās kādā vietā raisīja aizdomas – viņus trieca, gaiņāja, vajāja, apgalvojot, ka visi ir vien zagļi, blēži un krāpnieki.
Tā nu sava brīvā dzīvesveida spārnoti un ļaužu tumsonības vajāti, romi 15.-16.gadsimtā nokļuva Latvijā, ienākot no Polijas un Vācijas. Par to liecina daudzu Latvijas čigānu dzimtu uzvārdi. Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi apliecina izcelsmes saistību ar Vāciju, bet Putraškēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Dombrovski atgādina Polijas saknes. Visvairāk čigānu bija un joprojām ir Kurzemē. Viskompaktāk tie izvietojušies Abavas ielejā, par neoficiālo romu galvaspilsētu kronējot Sabili. Kaut gan vēsturiski klejošana tika uzskatīta par šīs tautas raksturīgāko iezīmi, Latvijas čigāni ceļoja samērā maz. Nonākuši šajā zemē un sajutuši visai draudzīgo attieksmi, romi te iesakņojās un pārvietojās vien tuvākā reģiona robežās un sezonāli. Viņiem izveidojās salīdzinoši mierīga līdzās pastāvēšana ar vietējiem iedzīvotājiem, bija sadalītas darbības jomas un dzīves teritorijas. Romi visai ātri stabili ieauga mūsu zemē un pat nevēlējās pieņemt citus savus tautiešus, kas gribēja ieceļot no Moldāvijas vai Krievijas. Pārsvarā viņi dzīvoja laukos, radot un iesakņojot priekšstatu, ka visi čigāni ir dabas bērni un vislabāk jūtas svaigā gaisā. Ja viņiem ļautu brīvu vaļu, viņi ar saviem pajūgiem dzīvotu zaļā pļavā, kurinātu ugunskurus, audzētu brīnišķus zirgus, vīri uz pilsētu dotos vien tādēļ, lai tos izdevīgi pārdotu, ar pilnu klapi uzdzīvotu krogā, nolūgtos Dieviņu un tad atkal atgrieztos nometnē pie savējiem, kur katram sieva un daudz bērnu, kur brīvība un dzīve šodienai, kur dziesmas, dejas un savējie… Čigānu tradicionālajā dzīves uztverē laimei nevajag daudz, bet ģimenes gods, savējo kopība un dzīvošana brīvā dabā noteikti ir svarīgākais. Pārējais – kā Dievs dos!
Čigānu idilliski romantisko dzīves vīziju ierobežoja vien divi būtiski aspekti – Latvijas īsā vasara un tas, ka iztika tomēr jānopelna. Garie rudeņi un aukstās ziemas lika meklēt vismaz sezonālu pajumti, ko pārsvarā deva čigāniem draudzīgi zemnieki vai mazpilsētu ļaudis. Tāpat vajadzēja dienišķo maizi. Ne visu varēja nodrošināt vīri ar zirgu andelēšanu un sievas ar zīlēšanu vai mangošanu – darbību, kas salīdzināma ar maiņas pakalpojumiem un attapīgu diedelēšanu vienlaikus. Kā rāda latviešu un čigānu folklora, kā arī atmiņu stāsti par pirmās brīvvalsts laiku, čigānu sievietes ar savu temperamentu un psiholoģijas zināšanām pildījušas tādu kā lauku psihoterapeitu lomu – sievietes staigājušas pa mājām, uzklausījušas priekus un bēdas, devušas padomus vai zīlējušas, kā arī piepalīdzējušas nelielos ikdienas darbos, kā samaksu saņemot pārtikas produktus vai mājsaimniecības lietas. Tā arī dzīvojušas, savu dzīves misiju saskatot ģimenē un kopienā. Taču laika ritums arvien lielāku nozīmi ir piešķīris naudai, tāpēc par iztikas pelnīšanu nācās domāt visiem – no svaiga gaisa vien paēdis nebūsi! Priekšstats, ka īsts čigāns algotu darbu uztver kā darbību zem sava goda, ir pārspīlēts vispārinājums vai atbalss no hipiju ēras kultivētajiem ideāliem – avoti liecina, ka Latvijas čigāniem jau izsenis ir nācies strādāt.
Latvijas tautas skaitīšana 1897.gadā liecināja, ka tikai nepilni desmit procenti no saskaitītajiem 1942 čigāniem nodarbojušies ar lauksaimniecību. Zemkopība nekādi nevarēja būt klejotāju tradicionālais dzīvesveids, to nācās apgūt kā jaunu pieredzi. Krietni ierastākas nodarbes bija zirgkopība un amatniecība, daudzi Latvijas romi bija kalēji un kurpnieki, bet lielākais vairums iztiku pelnīja sezonas un gadījuma darbos. Sākotnēji pie vācu baroniem un latviešu zemniekiem, vēlāk pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās. Latvijas čigānu urbanizācija ir vēsturiski jauna parādība un viņu kopienā tā notikusi neparasti strauji. 1935.gadā tikai 7,3% šīs tautības pārstāvju dzīvoja pilsētās, pārējie palika uzticīgi laukiem. Padomju režīms mēģināja ar administratīviem līdzekļiem izbeigt klejošanu visā Padomju Savienībā. 1956.gadā ar īpašu dekrētu tika pieprasīta visu čigānu reģistrācija, piesaiste pastāvīgai dzīvesvietai pilsētās vai ciemos un iesaiste algotā darbā. Senais, romantiskais nomadu dzīves veids palika pagātnē kā tālē kvēlojošs ugunskurs, kas vienlaikus silda un sāpina. Mūsdienu realitāte, praktiskās rūpes par dienišķo maizi un ģimenes labklājību, romantiskos ideālus atvirza vēl tālāk. Greznās ratu kulbas un mūžīgs ceļš zem kājām paliek vien kā krāšņa atblāzma no senajām dienām, kad romu tauta uzsāka savu izredzēto un izraidīto ceļu uz visām debess pusēm.
VAI GĀJPUTNUS VAR SASKAITĪT?
Saskaņā ar senu leģendu, visi čigāni agrāk ir bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie ieraudzījuši brīnišķu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti , čigāni – putni ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija pārsteigti par ciemiņu daili, un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu un dārgakmeņiem – lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumam un zeltam nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, bet spārnos pacelt vairs nespēja. Spalva pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigāni tai sekoja un, trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas – tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.
Ja skaisto leģendu attiecina arī uz Latvijas romiem, tad daļiņa šīs trauksmainās dvēseles lidinās tepat, starp mums. Precīzi un pragmatiski mēs to nekad neuzzināsim, jo tā ir daļa no romu netveramā mīta, kas viņiem tik ļoti piestāv. Pat viņu konkrētais skaits nekad nav bijis neapstrīdams lielums. Klejojot un vairoties no ‘’citu putnu’’ uzbrukumiem, romi bieži slēpuši savu identitāti vai vienkārši nav ļāvušies sevi pieskaitīt. Pašlaik romu skaits Eiropā esot no septiņiem līdz deviņiem miljoniem cilvēku. Latvijā pirms kara mita aptuveni četri tūkstoši romu (1935.gadā uzskaitīti 3839), no kuriem puse tika iznīcināti nacistiskā terora aktos. Pēc tautas pozitīvā pieauguma padomju laikā viņu skaits kļuva krietni lielāks. Latvijā pēc 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem bija 8024 romi, kas bija 0,3% no iedzīvotāju skaita. 2007.gada 1.janvārī bija reģistrēti 8559 romu tautības cilvēki. Saistībā ar intensīvo migrāciju uz Eiropas valstīm, pārsvarā Lielbritāniju, 2019.gadā Latvijā reģistrēti vien 7060 romi, tomēr viņi paši uzskata, ka ir vismaz divas reizes vairāk – gan tie, kas palikuši Latvijā, gan tie, kas ārpus tās saglabā mūsu valsts pilsonību un ģimeniskās saiknes. Neatkarīgi no viņu precīzā skaita, tā ir neliela mazākuma tautība Latvijā, ko pie mūsu zemes notur senas saknes un lojāla attieksme pret valsti. Pateicoties dabas dotajam talantam, romi ātri apgūst valodas, tāpēc arī vieglāk iekļaujas starp etniskajiem pamata iedzīvotājiem. Taču, neskatoties uz savu skaitliski nelielo daudzumu, Latvijas romi vēl dalās daudzās apakšgrupās, ko nosaka gan ieceļošanas vēsture, gan apmešanās vieta, gan sociālais stāvoklis.
Latvieši čigānus identificē kā vienas tautības pārstāvjus, taču tā ir vienkāršošana. Romi krasi nošķir savu nacionālo identitāti un apzinās, ka, no viena avota nākuši, vēlāk ir sadalījušies dažādās straumēs – tieši tāpat ir citās Eiropas valstīs, kur čigānu sabiedrība nav etniski viendabīga un atšķiras arī romu valodas dialekti. Latvijā ir divas lielākās romu grupas – latviešu un krievu čigāni. Pirmos dēvē par lotfitka roma vai latgaļu čigānu leksikā par čuhniem, otros par haladitka romiem jeb latviešu čigānu leksikā par fandariem. Vieglāk pamanāmā atšķirība ir ikdienas valoda, ko romi lieto paralēli dzimtajai – latviešu vai krievu, taču atšķirības ir arī raksturā, sadzīves tradīcijās un kultūrā. Abu kopienu starpā nav ciešas draudzības, attiecības var dēvēt par rezervētām. Latviešu čigāni atzīst, ka ir daudz mierīgāki, pieklājīgāki, ar citu ‘’harakteru’’ un vienmēr piebilst, ka ir ‘’vairāk līdzīgi latviešiem’’. Krievu čigāni jeb ‘’krievinieki’’, kā tos dēvēja valodnieks Aleksandrs Belugins (romu tautā sauktais Ļeksa Manušs), pēc temperamenta un uzvedības vairāk līdzinās Krievijas tautiešiem – spilgti, karstasinīgi, neprognozējami. Viņi vairāk asociējas ar skatuves un estrādes radīto tēlu, kur sieviešu košie brunči zibinās virs krūtīm, bet vīrietim aiz zābaku stulma noteikti ir nazis, kas uzšvirkstēs gaisā liktenīgas kaislības brīdī… Taču dzīve nav skatuve, tāpēc gan krievu, gan latviešu čigāni šobrīd daudzās jomās ir ļoti saplūduši ar sabiedrību kopumā. Kas tad ir palicis atšķirīgais, kas viņus izceļ uz citu tautību fona?
Tā noteikti ir sava valoda un kopienas sajūta tiem, kas turas pie romu nekad nerakstītajiem, bet strikti ievērotajiem Romanipen likumiem, ko vienkāršoti varētu dēvēt par tautas iekšējo konstitūciju. Šie romi savu izcelsmi neslēpj, bet ar to lepojas, ir savas tautības patrioti. Viņi ir tie, kas īpaši godā arī Latvijas čigānu kultūrvēsturisko mantojumu, kamēr daļai viņu tautiešu tas būtu jāapgūst no jauna – viņi to aizmirsuši vai nekad nav zinājuši. Viss ir atkarīgs no tā, ko katram lēmis liktenis – piederības noteiktai kastai jeb ‘’zortei’’, kā to dēvē Latvijā. Piedzimstot romu ģimenē, cilvēks automātiski pārmanto ne tikai etnisko piederību, bet arī sociālo statusu noteiktās sabiedrības kontekstā. Pēc tradīcijas šis statuss paliek nemainīgs un nosaka visu – kā tiks audzināti bērni, kā uzņemti ciemiņi, cik daudz izglītības un kultūras būs vai nebūs ģimenes lokā. Tāpēc arī atšķirības Latvijas mūsdienu čigānu ģimenēs ir tik lielas – viss atkarīgs, vai ģimene ir no augstākās ‘’zortes’’, vidējās jeb tā saucamajiem ‘’kolhozniekiem’’ vai ‘’odziniekiem’’ jeb pieder zemākajam slānim – ‘’čūpariem’’. Ja pirmie par kultūras jautājumiem mirdzēs daiļrunībā un zināšanās, tad pēdējie, iespējams, pat nesapratīs, par ko ir runa. Tāpat ļoti daudz no kultūras uztveres un izpratnes noteiks, vai roms piedzimis homogēnā vai jauktā ģimenē, vai tās locekļi ir asimilējušies vai arī kādu iemeslu dēļ ir izstumti no romu tradicionālās sabiedrības. Šī tauta, putni, kas aizmirsuši lidot, ir ļoti dažāda, ko spilgti apliecina arī Latvijas romu kultūras mantojums - mūsdienu globālajā pasaulē to ir vērts īpaši spodrināt. Sāpīgs paradokss ir tas, ka lielai daļai čigānu tas jāmācās no jauna.
ČIGĀNA SENĀKAIS TĒLS
Latvijas folkloras avotos čigāns atklājas kā vienkāršs, vitāls, nedaudz viltīgs, dzīvi mīlošs cilvēks – to apliecina gan tautas dziesmas, gan pasakas, gan 19.gadsimta avīžu raksti. Pašlepnumu un dzīves ziņu izceļ tautas dziesma, kas apgalvo: ‘’Es čigāna meita biju, Visu darbu mācētāja, Māku burt, māku riebt, Māku jēru nodīrāt’’. Pozitīvo, pat apbrīnas pilno attieksmi 1884.gada avīzē ‘’Baltijas vēstnesis’’ demonstrē raksts 280.numurā, kurā sacīts: ‘’Reti pasaulē atradīs tādu tautu, kura pēc dzīves un ierašām tik brīnišķīga kā čigāni. Jābrīnās, ka šī gluži savādā tauta, kas jau vairāk gadu simteņus dzīvojuse civilizētā Eiropā, starp citām tautām izklīduse, ir spējuse paturēt savas īpašības un ierašas; laiks, klimats, lieli politiski notikumi un citu tautu priekšzīmes ne druskas nav spējuši grozīt pie viņu dzīves’’.
Krāšņas, aizkustinošas ainas ar čigānu līdzdalību savos darbos dokumentējuši mūsu klasiķi Jānis Jaunsudrabiņš un Doku Atis, arī citi rakstnieki tiem veltījuši savas pārdomas. Taču vislabāk sava tautieša hrestomātisko tēlu ar elegantu vieglumu ir uzbūris spilgtākais Latvijas romu rakstnieks un mākslinieks Kārlis Rudevičs, pēc čigānu tautas nostāstiem izveidojot Bimbara tēlu. Bilingvālās grāmatas ievadā viņš lieliski raksturo romu folkloru un to stāstīšanas dzīvo tradīciju: ‘’Pasakas, teikas, smieklīgi nostāsti un tautasdziesmas pirmstelevīzijas laikos ieņēma ļoti svarīgu lomu čigānu dzīvē. Tās bija ne vien laika kavēklis ziemas aukstajos vakaros pie kurošas krāsns vai vasarā pie kvēlojoša ugunskura, bet arī ģimenes un pat veselu dzimtu vienotājas. Pasakas, teikas, dziesmas un anekdotiskos nostāstus klausījās visi – gan veci, gan jauni, gan bērni. Labs pasaku teicējs bija lielā cieņā un visur mīļi gaidīts. Čigānu folklora ir ļoti bagāta, apbrīnojami krāšņa un fantastiskas izdomas pilna’’.
Čigāniem ļoti patīk pasakas par burvestībām, miroņu celšanos no kapa un citām pārdabiskām lietām. Čigāniem un latviešiem ir līdzīgas bāreņu, krogus un rekrūšu dziesmas, tāpat pasakas un anekdotes par atjautīgo čigānu, kurš piemuļķojis muižnieku. Zīmīgi, ka darba tematikai veltītas dziesmas gan neatrast… Uz visu šo avotu bāzes radās Bimbers, kas Kārļa Rudeviča dzejas rindās demonstrē arhetipisko Latvijas čigāna tēlu – vienkāršu, nedaudz blēdīgu, bet pozitīvas emocijas raisošu.
Jau pirmajos pantiņos var saprast gan viņa raksturu, gan ģimenes un pat tautas struktūru ‘’Bimbars nav no dzimtas prastas - Slavena tā Baltu krastā: Viņa tēvs no Putnu cilts, kurai svešs ir māns un vilts, Godam audzināja dēlu – savu pirmo čigānēnu. Vien neprata iemācīt Dēlam sēt un vagu dzīt; Pašam nenācās jau ļoti Noņemties ar darbu, proti, Sieva bija gādniece – Vārdotāja, zīlniece. Auga Bimbars savā vaļā Zaļoksnis kā ozols pļavā, Arī brāļi vienpadsmit – visi spēka mitriķi. Tomēr Bimbars brāļu barā Izceļas gan spēkā, garā – Viņš par visiem stiprākais, viņš par visiem gudrākais’’.
Gudrība Bimbaram, protams, ir sava – pa čigānu modei. Viņš ir naivs, pat vientiesīgs, taču labestīgs un vienmēr optimists. Viņš apzinās savu vietu pasaules kārtībā un par to nedz kurn, nedz žēlojas. Viņu vada godīgi nolūki, bet sīkās blēdības sanāk kā naivi pārpratumi. Viņam nav mazvērtības kompleksu, un viņš ir pārliecināts, ka Dieviņš tam var vēlēt tikai labu. Arī uzņēmības un pašlepnuma tam netrūkst – bez mantas un ar vienīgajām biksēm kājās, tas lepni dāvina baronam vienkāršu pupu. Saulē tā mirdz kā dārgakmens – kāpēc lai tā arī nebūtu? Bimbars ir pieklājīgs un vēlīgs, tāpēc par visiem izdarītajiem un arī neizdarītajiem darbiem saņem kādu mantu. To var iemainīt pret nākamo, un dzīve nepavisam nerādās grūta! Bimbars prot par sevi arī pasmieties – kad zāģē zaru, uz kura pats sēž, krogā plātīdamies pasūta bļodu ar sinepēm vai tēlo mironi un augšāmceļas. Tāds viņš ir un paliek: ‘’Kam vien gribat varat jautāt – Bimbars pazīstams ir tautā, Latvijā vēl šodien dzīvs Viņš starp romiem kaut kur ir. Pamuļķis un pārgalvīgs, Izpalīdzīgs, labsirdīgs, Stiprinieks, bet naivs kā bērns, Vienmēr jautrs čigānzēns. Tāds kā allaž čigāni Patiesībā paši ir. Vienai dienai dzīvojot, Neskumst tie par nākamo…’’ Var tikai piekrist autoram – bez Bimbara un viņa tautiešiem dzīve būtu daudz skumjāka!
75 BURTNĪCAS UN PIRMĀ GRĀMATA
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā romu kultūras mantojums ieguva taustāmas aprises. Folkloras krātuvē nonāca 75 burtnīcas, kurās ar ļoti kārtīgiem, apaļiem burtiņiem čigānu gara mantas bija pierakstītas uzreiz divās valodās – dzimtajā romu un latviski. Tas notika 1933. un 1934.gadā, kad savu nenovērtējamo devumu abu tautu kultūras vēsturē deva Jānis Leimanis, pavārdā Berņis – ticīgs, izglītots un gaišs roms, ko varētu dēvēt par čigānu Barontēvu. Šis izcilais kultūras darbinieks piedzima 1886.gadā Skrundā, bērnību līdz 1898.gadam pavadījis klejotāju dzīvē Kurzemes mežos. Viņš beidzis Kuldīgas pareizticīgo draudzes skolu, apmeklējis Aizputes apriņķa skolu, ko nav pabeidzis trūcīgo apstākļu dēļ. No 1915.gada organizējis un vadījis Pirmā pasaules kara čigānu izcelsmes bēgļu apgādību, sākot rūpēties par viņu kulturālajām vajadzībām. Būdams ticīgs cilvēks, iedziļinājies Bībelē un 1931.gadā pabeidzis tās tulkojumu čigānu valodā. Neilgu laiku strādājis pastā, līdz kļuvis par Edinburgas pareizticīgo baznīcas kalpotāju un sargu. Nodibinājis biedrību ‘’Čigānu draugs’’, kas pulcējusies baznīcai piederošā ēkā Jomas ielā Jūrmalā. Jānis Leimanis vadījis biedrības kori, organizējis koncertus, kļuvis par ievērojamu kultūras darbinieku un pat piedalījies Kārļa Ulmaņa dzimšanas dienas svinībās. No 1933.gada viņš pēc savas iniciatīvas kļuvis par pagaidu darbinieku folkloras krātuvē, kur intensīvi vācis čigānu garamantas - pavisam pierakstītas 500 folkloras vienības 75 burtnīcās, tostarp teikas, nostāsti, pasakas, anekdotes, sakāmvārdi, dziesmas, ziņģes, buramvārdi, tautas medicīna, 479 čigānu iesaukas, nobeigumā arī seno, čigānu valodas mirušo vārdu saraksts. Ar savu devumu Jānis Leimanis apliecināja, ka romu kultūra ir ar senām saknēm, ka čigāni saprot gan pagātni, gan seko laika garam – iekļaujas sabiedrībā, ciena valsti, novērtē izglītības nozīmi, neslēpj savu izcelsmi, bet rod iemeslu ar to lepoties. Jāņa Leimaņa pierakstītajos stāstos nekas nav izskaistināts, tie čigānu sadzīvi un dzīves ziņu atklāj vienkārši un tieši, piparoti un skaudri. Tā ir ļoti vitāla pasaule, kur cilvēki tic liktenim, taču nebeidz ar to spēlēties. Tā 1934.gadā Jānis Leimanis pierakstīja notikumu par čigānu Bumbu Ērgļu pagasta Stienes krogā un viņa sievu Hepeļu Burkeviču. Viņu dēliņš Antons desmit gadu vecumā pamiris. Uz to reaģējuši visi radi un draugi, jutuši līdzi, sanesuši bagātīgus pārtikas krājumus un pat naudu. Cik laimīgi visi bijuši, kad bēru dienā puisēns atdzīvojies! Pēc desmit gadiem – apmēram 1908.gadā atkal galīgā nabadzībā nonākušais Bumba atcerējies dāsno līdzjūtību un nolēmis pats izmēģināt iežēlināt čigānus ar savu viltus nāvi…
Jāņa Leimaņa devums ir ne tikai šo garamantu pieraksti, bet arī darba turpinājums, kam viņš pats izaudzināja darītāju. Uz šo stāstu pamata 1939.gadā iznāca Latvijā pirmā romu grāmata par savu tautu ‘’Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos’’, kuras autors ir tobrīd 33 gadus vecais Juris Georgs Leimanis – Jāņa audžudēls.
Juris Leimanis piedzima 1916.gada Ziemassvētkos Jaroslavļā, kur viņa vecāki atradušies bēgļu gaitās. 1921.gadā ģimene atgriezās Latvijā. Pēc tēva nāves Juris jau agrā bērnībā nokļuva tēva brāļa Jāņa ģimenē. Jānim un viņa sievai Elizabetei savu bērnu nebija, bet tika pieņemti trīs audžu bērni – Elizabetes māsas dēls un divi Jāņa brāļa dēli. Leimanis vecākais labi saprata izglītības nozīmi un nepieciešamību, tāpēc visus skoloja. Juris beidza Bulduru pamatskolu, neilgi mācījās Rīgas Skolotāju institūtā, pabeidza Raiņa ģimnāziju, bet grāmatas iznākšanas gadā dienēja Latvijas armijas kavalērijas pulkā. Pēc dienesta viņš iestājās Latvijas Konservatorijas vokālajā klasē, bet visus nākotnes nodomus izjauca padomju okupācija un Otrais pasaules karš.
Leimaņu dzimta bija to Dieva sargāto čigānu skaitā, kas holakaustā izdzīvoja. Viņi bija apmetušies Talsu pusē, kam pret romiem vērstā asinspirts aizgāja garām. Pēc kara Leimaņi apmetās uz dzīvi Kuldīgā. Jānis jeb Berņis mira 1950.gadā un līdz ar uzticamo Elizabeti jeb Zetti dus Kuldīgas pusē. Juris pabeidza jūrskolu un pārcēlās dzīvot uz Ventspili. Viņu kopīgais devums savas tautas kultūrvēsturē ir unikāls – ‘’Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos’’ ir tiešs, lakonisks, neizskaistināts, bet ļoti krāšņs un vitāls savas tautas portrets. ‘’Čigāns brīvs kā mākonis debesīs, nu to mākoni grib grožos likt. Kas tur iznāks?’’ grāmatas sākumā melš sievas, kad vīri sāk savus bērnus sūtīt skolā. Leimaņu piemērs rāda, ka ticība un izglītība ved tikai pie laba, un romu tautība nav šķērslis aktīvai sabiedriskai dzīvei – gluži pretēji.