ROMU TAUTAS VĒSTURE
|
Ilgus gadsimtus cilvēku prātus nodarbinājis vienas tautas atšķirīgums no pārējām. Dzīvodama un attīstīdamās pēc citiem principiem, šī tauta tomēr spēja pielāgoties dažādām dzīves telpām un vidēm. Šī tauta ir romi (jeb čigāni). Kurp viņi dodas? Ko viņi nes sev līdz? Kāds ir viņu ceļamērķis?
Vēsture un leģendas vēsta, ka romi kļuvuši par klejotājiem, nesdami pasaulē savu mācību un kultūru, neveidojot valsts pārvaldes institūcijas, ne ar vienu nekarojot, vienkārši aizejot projām no nedraudzīgām vietām, nevienu nenosodot un nenodarot nekādu ļaunumu mūsu zemei un tās dabai.
Senā Indas ielejas civilizācija pieturējās pie Ahimsas (nevardarbīgas izturēšanās) principa, kas nozīmēja, ka tās vidū nevar būt kareivju. Bet barbaru cilšu biežie iebrukumi Indas ielejā piespieda tās valdniekus uzturēt citzemju algotņu armiju. Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras algotņu skaita pastāvīgais pieaugums kļuva par vienu no iemesliem Indas ielejas civilizācijas sabrukumam.
Pēc tam bijušie Indas ielejas valdnieki kopā ar radiniekiem un padotajiem klejoja pa mūsdienu Irānas teritoriju, pa plašajiem kalnu plato. Tieši tad aizsākās čigānu tautības veidošanās.
18. gs. p. m. ē. čigāni Ēģiptes austrumdaļā dibināja savu valsti – Ēģiptē ar galvaspilsētu Avarisu Nīlas deltā. Viņi iegājuši vēsturē kā faraonu XV–hiksu–dinastija. Ēģiptiešu vārds “hyksos” nozīmē “citzemju valdnieki”.
No šīs dinastijas zināmi seši valdnieki. Tie bija teiksmainie romu faraoni. Hiksi atnesa uz Ēģipti gan daudz tehnoloģisku jaunumu, piemēram, zirgkopību un riteņu transportu, gan arī jaunus mūzikas instrumentus un mūzikas stilus. Viņi vienkāršoja ēģiptiešu rakstību, radot alfabētu.
15. - 14. gs. p. m. ē. Palestīnā sāka ierasties semītu ciltis. 11. -10. gs. p. m. ē. tām izdevās šajā teritorijā izveidot divas valstis - Izraēlu un Jūdeju. Uz īsu laika periodu ķēniņš Zālamans apvienoja abas šīs valstis. 8. gs. p. m. ē. asīriešu valdnieks Sargons II pakļāva Izraēlu, bet Jūdeju 586. g. p. m. ē. iekaroja Babilonijas valdnieks Nebukadnecars II.
Kopš tā laika ebreji - tāpat kā romi - izklīda pa visu pasauli un piedalījās dažādu tautu kultūru un valstu tapšanā un attīstībā. Romi pirms sastapšanās ar Jēzu no Nācaretes bija pagāniskā Dabas kulta izplatītāji, bet ebreji sludināja jūdaismu - jūdu reliģiju, saskaņā ar kuru ebreji ir Dieva izredzētā tauta. Vēlāk no jūdaisma izauga kristietība un pirmie tās izplatītāji bija ebreji.
Drīz kristietība iekaroja Rietumu pasauli. Bet tolaik jaunā mācība cilvēkus sasniedza izkropļotā veidā, tāpēc viss ietinās Melnās Maijas plīvurā – t.i., iluzoros priekšstatos par reālo pasauli.
Bet tagad pārcelsimies uz to laiku, kas mainīja romu tautas būtību un noteica tālāko tās attīstības ceļu. Jūs droši vien jau būsiet nopratuši, ka runa ir par laiku, kad zemes virsū atnāca Dieva dēls Jēzus, kurš atnesa jaunu kosmisko Mīlestības un Radīšanas likumu, likumu par dvēseles attīstību caur juteklisko pasauli.
Skolotāja stāstītais savaldzināja romu tautu. Romi aizrautīgi Viņu uzklausīja, nekavējoties noticēja Viņa mācībai un pieņēma to kā cilvēces attīstības nākamību. Viņi bija gatavi kļūt par Viņa mācekļiem un Viņa Vārda atbalsi, tāpēc ka Skolotāja sniegtās zināšanas vajadzēja dot tālāk no mutes mutē.
Tā kā likumi vēl nedarbojās, tika atnesta Labā Vēsts, kurai vajadzēja cilvēci sagatavot pārmaiņām, lai sāktu dzīvot pēc jaunajiem likumiem: nodoties radīšanas darbam, mīlēt savu ieaidnieku, ja tev sit pa vienu vaigu – pagriezt otru, neturēt ļaunu, netiesāt. Uzdevums bija sarežģīts: balstoties Mīlestībā, caur juteklisko pasauli, mainīt mūsu civilizācijas attīstību, īpaši laikā, kad pār zemi valdīja spēka, apmāna, nodevības, ne kulturālības un cietsirdības likumi. Absolūta un Harmonijas likumi, kurus ebreju tautai atnesa Mozus, bija radīšanas un postīšanas likumi. Bet ebreju tautai bija vēl cita misija – ieviest pasaulē augļošanu.
Dižā Roma tai laikā ticēja dažādiem dieviem. Daudzdievība plauka arī Bizantijā, Persijā, Babilonā, Indijā utt. Rietumiem trūka kultūras, cilvēki joprojām mita barbaru pasaulē. Par kādu Jauno Derību tolaik varēja runāt? Un gluži neiespējami būtu pildīt bausli “Mīliet savus ienaidniekus”.
Tauta, kura jau daudzus gadus nesa pasaulei vēdiskās zinības, bija gatava pieņemt jauno kosmosa likumu, Mīlestības un Radīšanas likumu, aiznest šī likuma būtību un dziļāko izpratni visām pasaules tautām, ar savu piemēru – dzīvojot pēc jaunajiem likumiem – parādīt, kā tas darbojas.
Droši vien tieši tolaik tauta saņēma Skolotāja svētību. Romu tauta tika svētīta atklāt pasaulei jauno cilvēka dvēseles attīstības ceļu – ceļu caur juteklisko pasauli, attīstot daiļās mākslas un amatniecību, nesot ļaudīm tikai labo un jaunas zinības, neko nesaņemot pretī.
Tai laikā cilvēce bija audzināta dzīvot bailēs un pakļauties skarbajiem verdzības likumiem, kurus izgudroja cilvēki. Jaunā Derība, kas lauza veco kārtību, nevienam nebija vajadzīga.
Romi redzēja, kā pirmie kristieši, kas bija pieņēmuši Jauno Mācību, tiek nežēlīgi sodīti. Jauno Mācību nīdēja pašā saknē, lai cilvēkam vairs nepaliktu pat iluzoru sapņu par to, ka viņš var mainīt savu likteni (iegūt līdztiesību, dzīvot citu labā, būt ne vien pašam sava likteņa, bet arī Visuma veidotājam, jo Skolotājs mūsu dvēselei dāvājis nemirstību).
Romu tautai bija jāsastāda plāns, kā īstenot savu sūtību, no kuras bija atkarīgs mūsu civilizācijas liktenis.
Kesārijas pilsētā netālu no Jeruzalemes sapulcējās lielā čigānu (romu) tautas Padome. Tolaik jau bija sākušās plašas represijas pret pirmajiem kristiešiem, visur viņus vajāja un bez žēlastības iznīcināja. Romi saprata, ka uzdevums izplatīt Labo Vēsti nepavisam nebūs vienkārši izpildāms, tāpēc tika pieņemts lēmums: zināšanas par Jēzu no Nācaretes nodot tālāk nevis rakstu darbos vai stāstījumos, bet gan iekļaut jaunos Mīlestības un Radīšanas likumus savā dzīvesveidā. Tā arī izdarīja – Labo Vēsti pārdēvēja par “Romanipen”, kas kļuva par romu iekšējo konstitūciju, ko mutiski (daži uzskata, ka “telepātiski”) viens cilvēks otram nodod pa t.s. “čigānu pastu”. Tas nozīmēja mainīt ne tikai savstarpējās attiecības, bet arī attiecības ar citām pasaules tautām, nest tikai labo, dalīties zinībās, nevienu nenopelt, nenosodīt, neapvainoties ne uz vienu – un neko neprasīt pretī.
Romi izlēma atsacīties no rakstības, lai viņus nevarētu apvainot kristietības izplatīšanā, kas tolaik nozīmēja bojāeju.
Romi sāka savu ceļu uz Austrumiem, tāpēc ka pirmie kristieši no Jeruzalemes savu ceļu sāka uz Rietumiem. Kā nolemts, tā izdarīja.
Tā nu Kristus mācību pieņēmusī romu tauta devās uz Indiju. Tur arī tika dibinātas pirmās kristiešu baznīcas (5. - 7. gs.), kuras izgleznoja romu mākslinieki. Indijā romi uzturējās līdz 10. gadsimtam, kamēr tos neiekaroja Mahmuds Gadžo 1018.g. nogalinot visus Kanaudž iedzīvotājus,atstājot dzīvus tikai muzikantus un amatniekus un arhitektus (53 000 cilv.), kurus pārdeva verdzībā uz Bizantiju.
Dokumenti liecina, ka romi dzīvojuši gan Bizantijas impērijas centrā, gan arī tās nomalēs, kuras reizumis pakļāvās centralizētai varai, bet reizumis izlauzās no kontroles. Romi visur prata pārdot savus amatniecības izstrādājumus. Kas attiecas uz klejotāju dzīvesveidu, tad tā bija pārvietošanās pa ļoti ierobežotu teritoriju: amatnieki meklēja noieta tirgu, mūziķiem un citiem māksliniekiem vajadzēja publiku.
Bizantijas vēstures avoti min tādas romu profesijas kā zīlēšana un zvēru dresēšana. Vispār uz kareivīgo barbaru fona romi bija ''ērts” nacionālais mazākums. Viņi neķērās pie ieročiem, nesagrāba citu teritorijas.
Bizantijas impērijas austrumu nomalēs romi palika ilgu laiku.
Pirmā romu migrācija no Bizantijas notika 11,gs. Romi toreiz sadalījās, viena grupa nokļuva līdz Spānijai, otra – līdz Somijai. Šajās valstīs romu valoda nav saglabājusies. Par sazināšanos tajā vaininiekam izrāva mēli.
Otrais lielais romu migrācijas vilnis no Bizantijas plūda 15 gs. Tad romi ieradās gandrīz visās Eiropas valstīs, kā arī Amerikā.
Tolaik sākās romu iedalījums klejotājos, vietsēžos (t.i., pastāvīgajos iedzīvotājos) un tajos, kas apvieno abus dzīvesveidus. Romu tabors – tā ir klejojoša grupa, kas pārvietojas pa konkrētu, tradicionāli nospraustu teritoriju. Grupai ir ievēlēts vadonis – baro . Baro oficiāli pārstāv savu taboru saziņā ar administratīvajām iestādēm un organizācijām tajā valstī, kur tabors tobrīd klejo. Baro, spriež tiesu grupas iekšējo konfliktu gadījumos.
Sievietes statuss taborā ir zemāks nekā vīriešiem. Viņai jāpakļaujas tēvam, pēc tam vīram, uz viņu gulstas visas rūpes par ģimenes pilnīgu nodrošināšanu ar pārtiku.
Tie romi, kas pilnīgi vai daļēji kļuvuši par vietsēžiem, apmeklē to tautu baznīcas, kuru vidū viņi dzīvo, veic reliģiskos rituālus, bet pārvācoties pāriet atkal citā ticībā.
Klejotāji pieturas pie tradicionālajām māņticībām un rituāliem. Ievērojama tautas daļa joprojām saglabājusi savas tradicionālās amata prasmes (metālapstrāde, kokgriešana, grozu pīšana, zirgkopība, zīlēšana) un mākslu (mūzika, dziesmas, dejas, akrobātika, zvēru dresūra).
Rietumeiropā romus vispirms uzņēma labvēlīgi. Viņi uzdevās par svētceļniekiem – un tie katoliskajā Eiropā bija priviliģētu ceļotāju statusā. Vēlāk attieksme pret viņiem mainījās, viņus sāka vajāt kā klaidoņus, kas iztiku gādā ar zīlēšanu, kalēja un amatnieku prasmēm, un muzikāliem priekšnesumiem, viņus pasludināja par ārpus likuma esošiem, izdzina aiz valsts robežām vai nogalināja.
Tikai 18. gadsimta beigās – kad Krievija bija satriekusi Osmaņu impēriju un sākās romu tautas trešā migrācija, šoreiz uz Balkāniem – dažās Eiropas valstīs pret romiem sāka izturēties iecietīgāk.
Tajā laikā Kristus mācība jau bija izplatījusies visā Eiropā un Amerikā, kā arī daļā Āzijas, taču izplatījusies izkropļotā veidā un atšķīrās no Īstenības, tāpēc ka cilvēki (kristieši) dzīvoja pēc Vecās Derības likumiem, kuri pavēl gan Radīt, gan Postīt (aci pret aci, zobu pret zobu). Romu tauta atšķīrās no citām un palika citu tautu nesaprasta, tāpēc ka dzīvoja pēc Mīlestības un Radīšanas likumiem, neapvainojoties un nenosodot tos cilvēkus, kurus liktenis bija lēmis viņiem sastapt, tikai sniedzot citiem savu kultūru (dejas, dziesmas, teiksmas, pasakas...), daloties savās slepenajās zinībās, stāstot par citu tautu dzīvi un izaugsmi.
Romu tauta, pret kuru nemitīgi vērsās ar vajāšanām, inkvizīciju, holokaustu, dažādiem naidīgiem režīmiem, tomēr ticēja, ka viņas – mākslās un amatu prasmēs balstītā – jutekliskās pasaules attīstīšanas pieredze reiz tomēr būs vajadzīga mūsu civilizācijai, kad tā sapratīs (atmodīsies un sapratīs), ka attīstās nepareizā virzienā, izjaucot Visuma harmoniju.
20. gadsimts sākās ne tikai ar pārmaiņām tehnoloģijās un ideoloģijās, bet arī ar kariem, revolūcijām, haosu. Romi – kā allaž – bija no šiem procesiem tālu, viņi turpināja savu ceļu paralēli notiekošajam. Bet vēsturē redzams, ka viņus tik un tā vajāja un iznīcināja, tāpēc ka viņi nepiedalījās karojošo pušu konfliktos un beigās atklājās, ka viņi nav vēlami nevienai no pusēm.
20. gadsimta sākumā civilizācija nolēma izmainīt romu tautas dzīvesveidu. Tolaik romi bija izslavēti ar saviem kalējiem, amatniekiem, zirgkopjiem, muzikantiem... Tāpēc 20. gadsimta 30-tajos gados valsts pārvalde pirmoreiz nopietni pievērsa uzmanību romu tautai, lai to iegrožotu un ievilktu civilizācijas sistēmā, jo tajos gados praktiski visur bija izjūtams darba roku un kvalificētu speciālistu trūkums. Bet šie centieni ne ar ko labu nebeidzās, jo romu tauta ar savām tradīcijām un dzīves izpratni nespēja ievietoties izveidojušās civilizācijas nežēlīgajā sistēmā.
Kā liecina dažādi dati, Otrā pasaules kara laikā, kad pret romu tautu bija izvērsts genocīds, kurš ieguvis nosaukumu “Samudaripen”, tika nogalināti vairāk nekā divi miljoni romu. Katra cilvēka dzīvība pati par sevi ir diža un unikāla vērtība. Bet katrs nonāvētais roms turklāt vēl nesa sevī daļiņu romu zinību un tradīciju, kuras nepaguva nodot tālāk.
Visu šīs traģēdijas apjomu nav iespējams ne apjēgt, ne izvērtēt, jo dažu gadu laikā tika iznīcināts – un dažos gadījumos neatgriezeniski – milzīgs vienas tautas daudzu gadsimtu ilgās vēstures un kultūras slānis, kurš nav saglabāts rakstu avotos, bet rūpīgi glabāts, gadu gaitā nododot no mutes mutē.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē pasaule sadalījās divās nometnēs: sociālistiskajā un kapitālistiskajā. “Vecās Eiropas” valstis atzina par labāku vispār nepamanīt ne romus, ne viņu problēmas, viņus asimilēja. Tur mītošie romi kļuva par “itāļiem”, “spāņiem”, “zviedriem” - un neradīja nekādus sarežģījumus “savām” valstīm.
Sociālisma valstis izvēlējās citu ceļu. Piemēram, PSRS dažu pēckara gadu laikā attiecībā uz čigāniem tika pieņemts vairāk nekā simts dažādu likumu un normatīvo aktu – ar mērķi tādā vai citādā veidā regulēt romu dzīvi. Vislielāko iespaidu uz romu kopienas dzīvi atstāja PSRS Augstākās padomes dekrēts “Par pierakstīšanos...” Roms visaugstāk vērtē brīvību, un tieši to dekrēts viņam atņēma, bet nepakļauties tam nedrīkstēja. Cilvēkus, kuriem nebija pieraksta pastāvīgā dzīves vietā, gluži vienkārši lika cietumos. Līdzīgus likumus pieņēma arī citas “sociālistiskās nometnes” valstis.
Vēlāk tur romiem atrada arī vēl vienu nodarbošanos – deficīta preču tirdzniecību, kas visu šo valstu likumdošanā tika uzskatīta par kriminālnoziegumu – par spekulāciju. Par to draudēja cietumsods līdz pat pieciem gadiem ar mantas konfiskāciju.
Tauta bija spiesta eksistēt un izdzīvot šajos sev jaunajos apstākļos. Par spīti riskam tirdzniecība tomēr bija labs ienākumu avots. Skaidrs, ka cilvēki, kuri bija zaudējuši savas bijušās autoritātes, palikuši bez tikumiskajiem un kultūras orientieriem, iegrima šajā nodarbē, kas deva iespēju pabarot lielās ģimenes un, kaut kā iekārtoties dzīvē. 40 gadu laikā romu tauta, tirgojoties ar deficītu, aizmirsa savas patiesās profesijas. Sāka izzust kalēju, amatnieku, zirgkopju dinastijas...
Sāka aizmirsties dzīve harmonijā ar Dabu. Romi sāka aizmirst savas dziesmas, dejas, pasakas, teiksmas, slepenās zinības. Varētu teikt, ka viņi ieslīga iluzorajā pasaulē un kļuva par labklājības krājējiem, attālinājās cits no cita, bet pats galvenais – aizmirsa savu sūtību. Romu tauta bija spiesta mainīt savu dzīvesveidu un ielieties kopīgajā civilizācijas kausā, lai dotos pa pašiznīcināšanās ceļu.
Bet materiālajā pasaulē visam ir sākums un visam pienāk gals. 20. gadsimta 90-to gadu sākumā sabruka komunisma sistēma un sākās pāreja uz jauna zemes dzīves modeļa būvi.
Romu tauta nebija gatava pārejai uz jaunu pasaules pārvaldīšanas sistēmu, jo šeit viss ilgi tika būvēts uz tirgus ekonomikas modeļa principa, tas nozīmē , ka nav deficīta, ar kuru pēdējos četrdesmit gadus bija darbojušies romi, izglītības nav, profesijas aizmirstas, slepenās zinības snauž, darbā iekārtoties nevar, sacelta neslava (pēc stereotipiem vadoties) visai tautai, ka viņi sliņķi un slaisti, krāpnieki un zagļi, spekulanti! Bet dzīvot kaut kā vajag, ģimenes lielas, bērni prasa ēst... Kriminogēnā situācija romu vidē strauji pasliktinājās. Romu aktīvisti, izmantojot lielo materiālajā pasaulē iegūto pieredzi, sāka veidot savus varas instrumentus, lai ar tiem vērstos pret savējiem.
Pasaulē bija izveidotas organizācijas, kas apvienoja romus no visas pasaules – bet bez rezultātiem, romu tauta nemodās. Auga tādu nečigānisku organizāciju skaits, kas radīja šķietamību, ka palīdz romiem atrast pašiem sevi. Bet būtībā romu tautai tika radīta ilūzija, ka tagad tai – gluži kā visiem, pēc vienlīdzības principa – dota iespēja būvēt savu dzīves modeli. Realitātē tauta jau daļēji bija asimilēta tajās tautās, ar kurām kopā dzīvojusi. Asimilēšanas mērķis bija iznīcināt romu sūtību, lai viņi vairs nespētu nest pasaulei citu attīstības ceļu, Dvēseles attīstības ceļu.
Tomēr romu tautai, paļaujoties uz savām jūtām, īsā laikā izdevies atrast savu vietu mūsdienu pasaulē, Savas būtības iekšienē tā nosargājusi līdz nestās senās zinības, savu konstitūciju “Romanipen”, kura nevarēja pazust, tāpēc ka pamatojas dievišķajā Mīlestības likumā.
Ģimenes biznesā čigāni nodarbojas ar lauksaimniecību, ar celtniecību, ar sīkrūpniecību, viņi atver savus veikalus, restorānus, diskotēkas, frizētavas, mūzikas studijas, propagandē savu kultūru, lauzdami stereotipus, tuvodamies citiem ar savu poēziju, mūziku, gleznu izstādēm un daudz ko citu. Bet pats galvenais: viņi jūt, ka uz zemi atnācis Skolotājs, atnesdams cilvēkiem Mīlestības un Radīšanas likumu - “Pēdējo Derību”, kuru cilvēki gaidījuši divtūkstoš gadu un tagad gatavi pieņemt gan ar Dvēseli, gan Prātu.
Romu tauta, kurai ir divtūkstoš gadu ilga pieredze dzīvošanā pēc jaunā kosmiskā likuma (neko nepostīt, vienīgi Radīt), varētu būt ne tikai priekšāteicēja, bet arī kalpot par piemēru – uzskatāmi parādīt normālu cilvēka izturēšanos, normālas savstarpējās attiecības. Galvenie mērķi, kurus nepieciešams sasniegt – dzīvot citu labad, sevī iznīdēt egoismu, ļaunumu, pašlabuma kāru, skaudību un nodevību, īsi sakot – uzvarēt pašam sevi.
Droši vien ne jau velti romi mīt visos mūsu pasaules nostūros. It kā gluži tādi paši kā visi – un tomēr nav tādi paši. Viņi var uzņemties atbildību, uzņemties parādīt jauno cilvēka izturēšanās modeli, balstīdamies uz Jaunajiem Likumiem, jo cilvēku jau pārliecina nevis vārdi, bet darbi.
Romu tauta, kura jau atmodusies un kurai pieder slepenas zinības, ir pārliecināta, ka mūsu civilizācija, kad tā atmodīsies un paņems jauno cilvēka Dvēseles attīstības modeli un dosies pa jauno attīstības ceļu cauri jutekliskajai pasaulei, pavisam drīz iesoļos Zelta Laikmetā.
Normunds Rudevičs
Vēsture un leģendas vēsta, ka romi kļuvuši par klejotājiem, nesdami pasaulē savu mācību un kultūru, neveidojot valsts pārvaldes institūcijas, ne ar vienu nekarojot, vienkārši aizejot projām no nedraudzīgām vietām, nevienu nenosodot un nenodarot nekādu ļaunumu mūsu zemei un tās dabai.
Senā Indas ielejas civilizācija pieturējās pie Ahimsas (nevardarbīgas izturēšanās) principa, kas nozīmēja, ka tās vidū nevar būt kareivju. Bet barbaru cilšu biežie iebrukumi Indas ielejā piespieda tās valdniekus uzturēt citzemju algotņu armiju. Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras algotņu skaita pastāvīgais pieaugums kļuva par vienu no iemesliem Indas ielejas civilizācijas sabrukumam.
Pēc tam bijušie Indas ielejas valdnieki kopā ar radiniekiem un padotajiem klejoja pa mūsdienu Irānas teritoriju, pa plašajiem kalnu plato. Tieši tad aizsākās čigānu tautības veidošanās.
18. gs. p. m. ē. čigāni Ēģiptes austrumdaļā dibināja savu valsti – Ēģiptē ar galvaspilsētu Avarisu Nīlas deltā. Viņi iegājuši vēsturē kā faraonu XV–hiksu–dinastija. Ēģiptiešu vārds “hyksos” nozīmē “citzemju valdnieki”.
No šīs dinastijas zināmi seši valdnieki. Tie bija teiksmainie romu faraoni. Hiksi atnesa uz Ēģipti gan daudz tehnoloģisku jaunumu, piemēram, zirgkopību un riteņu transportu, gan arī jaunus mūzikas instrumentus un mūzikas stilus. Viņi vienkāršoja ēģiptiešu rakstību, radot alfabētu.
15. - 14. gs. p. m. ē. Palestīnā sāka ierasties semītu ciltis. 11. -10. gs. p. m. ē. tām izdevās šajā teritorijā izveidot divas valstis - Izraēlu un Jūdeju. Uz īsu laika periodu ķēniņš Zālamans apvienoja abas šīs valstis. 8. gs. p. m. ē. asīriešu valdnieks Sargons II pakļāva Izraēlu, bet Jūdeju 586. g. p. m. ē. iekaroja Babilonijas valdnieks Nebukadnecars II.
Kopš tā laika ebreji - tāpat kā romi - izklīda pa visu pasauli un piedalījās dažādu tautu kultūru un valstu tapšanā un attīstībā. Romi pirms sastapšanās ar Jēzu no Nācaretes bija pagāniskā Dabas kulta izplatītāji, bet ebreji sludināja jūdaismu - jūdu reliģiju, saskaņā ar kuru ebreji ir Dieva izredzētā tauta. Vēlāk no jūdaisma izauga kristietība un pirmie tās izplatītāji bija ebreji.
Drīz kristietība iekaroja Rietumu pasauli. Bet tolaik jaunā mācība cilvēkus sasniedza izkropļotā veidā, tāpēc viss ietinās Melnās Maijas plīvurā – t.i., iluzoros priekšstatos par reālo pasauli.
Bet tagad pārcelsimies uz to laiku, kas mainīja romu tautas būtību un noteica tālāko tās attīstības ceļu. Jūs droši vien jau būsiet nopratuši, ka runa ir par laiku, kad zemes virsū atnāca Dieva dēls Jēzus, kurš atnesa jaunu kosmisko Mīlestības un Radīšanas likumu, likumu par dvēseles attīstību caur juteklisko pasauli.
Skolotāja stāstītais savaldzināja romu tautu. Romi aizrautīgi Viņu uzklausīja, nekavējoties noticēja Viņa mācībai un pieņēma to kā cilvēces attīstības nākamību. Viņi bija gatavi kļūt par Viņa mācekļiem un Viņa Vārda atbalsi, tāpēc ka Skolotāja sniegtās zināšanas vajadzēja dot tālāk no mutes mutē.
Tā kā likumi vēl nedarbojās, tika atnesta Labā Vēsts, kurai vajadzēja cilvēci sagatavot pārmaiņām, lai sāktu dzīvot pēc jaunajiem likumiem: nodoties radīšanas darbam, mīlēt savu ieaidnieku, ja tev sit pa vienu vaigu – pagriezt otru, neturēt ļaunu, netiesāt. Uzdevums bija sarežģīts: balstoties Mīlestībā, caur juteklisko pasauli, mainīt mūsu civilizācijas attīstību, īpaši laikā, kad pār zemi valdīja spēka, apmāna, nodevības, ne kulturālības un cietsirdības likumi. Absolūta un Harmonijas likumi, kurus ebreju tautai atnesa Mozus, bija radīšanas un postīšanas likumi. Bet ebreju tautai bija vēl cita misija – ieviest pasaulē augļošanu.
Dižā Roma tai laikā ticēja dažādiem dieviem. Daudzdievība plauka arī Bizantijā, Persijā, Babilonā, Indijā utt. Rietumiem trūka kultūras, cilvēki joprojām mita barbaru pasaulē. Par kādu Jauno Derību tolaik varēja runāt? Un gluži neiespējami būtu pildīt bausli “Mīliet savus ienaidniekus”.
Tauta, kura jau daudzus gadus nesa pasaulei vēdiskās zinības, bija gatava pieņemt jauno kosmosa likumu, Mīlestības un Radīšanas likumu, aiznest šī likuma būtību un dziļāko izpratni visām pasaules tautām, ar savu piemēru – dzīvojot pēc jaunajiem likumiem – parādīt, kā tas darbojas.
Droši vien tieši tolaik tauta saņēma Skolotāja svētību. Romu tauta tika svētīta atklāt pasaulei jauno cilvēka dvēseles attīstības ceļu – ceļu caur juteklisko pasauli, attīstot daiļās mākslas un amatniecību, nesot ļaudīm tikai labo un jaunas zinības, neko nesaņemot pretī.
Tai laikā cilvēce bija audzināta dzīvot bailēs un pakļauties skarbajiem verdzības likumiem, kurus izgudroja cilvēki. Jaunā Derība, kas lauza veco kārtību, nevienam nebija vajadzīga.
Romi redzēja, kā pirmie kristieši, kas bija pieņēmuši Jauno Mācību, tiek nežēlīgi sodīti. Jauno Mācību nīdēja pašā saknē, lai cilvēkam vairs nepaliktu pat iluzoru sapņu par to, ka viņš var mainīt savu likteni (iegūt līdztiesību, dzīvot citu labā, būt ne vien pašam sava likteņa, bet arī Visuma veidotājam, jo Skolotājs mūsu dvēselei dāvājis nemirstību).
Romu tautai bija jāsastāda plāns, kā īstenot savu sūtību, no kuras bija atkarīgs mūsu civilizācijas liktenis.
Kesārijas pilsētā netālu no Jeruzalemes sapulcējās lielā čigānu (romu) tautas Padome. Tolaik jau bija sākušās plašas represijas pret pirmajiem kristiešiem, visur viņus vajāja un bez žēlastības iznīcināja. Romi saprata, ka uzdevums izplatīt Labo Vēsti nepavisam nebūs vienkārši izpildāms, tāpēc tika pieņemts lēmums: zināšanas par Jēzu no Nācaretes nodot tālāk nevis rakstu darbos vai stāstījumos, bet gan iekļaut jaunos Mīlestības un Radīšanas likumus savā dzīvesveidā. Tā arī izdarīja – Labo Vēsti pārdēvēja par “Romanipen”, kas kļuva par romu iekšējo konstitūciju, ko mutiski (daži uzskata, ka “telepātiski”) viens cilvēks otram nodod pa t.s. “čigānu pastu”. Tas nozīmēja mainīt ne tikai savstarpējās attiecības, bet arī attiecības ar citām pasaules tautām, nest tikai labo, dalīties zinībās, nevienu nenopelt, nenosodīt, neapvainoties ne uz vienu – un neko neprasīt pretī.
Romi izlēma atsacīties no rakstības, lai viņus nevarētu apvainot kristietības izplatīšanā, kas tolaik nozīmēja bojāeju.
Romi sāka savu ceļu uz Austrumiem, tāpēc ka pirmie kristieši no Jeruzalemes savu ceļu sāka uz Rietumiem. Kā nolemts, tā izdarīja.
Tā nu Kristus mācību pieņēmusī romu tauta devās uz Indiju. Tur arī tika dibinātas pirmās kristiešu baznīcas (5. - 7. gs.), kuras izgleznoja romu mākslinieki. Indijā romi uzturējās līdz 10. gadsimtam, kamēr tos neiekaroja Mahmuds Gadžo 1018.g. nogalinot visus Kanaudž iedzīvotājus,atstājot dzīvus tikai muzikantus un amatniekus un arhitektus (53 000 cilv.), kurus pārdeva verdzībā uz Bizantiju.
Dokumenti liecina, ka romi dzīvojuši gan Bizantijas impērijas centrā, gan arī tās nomalēs, kuras reizumis pakļāvās centralizētai varai, bet reizumis izlauzās no kontroles. Romi visur prata pārdot savus amatniecības izstrādājumus. Kas attiecas uz klejotāju dzīvesveidu, tad tā bija pārvietošanās pa ļoti ierobežotu teritoriju: amatnieki meklēja noieta tirgu, mūziķiem un citiem māksliniekiem vajadzēja publiku.
Bizantijas vēstures avoti min tādas romu profesijas kā zīlēšana un zvēru dresēšana. Vispār uz kareivīgo barbaru fona romi bija ''ērts” nacionālais mazākums. Viņi neķērās pie ieročiem, nesagrāba citu teritorijas.
Bizantijas impērijas austrumu nomalēs romi palika ilgu laiku.
Pirmā romu migrācija no Bizantijas notika 11,gs. Romi toreiz sadalījās, viena grupa nokļuva līdz Spānijai, otra – līdz Somijai. Šajās valstīs romu valoda nav saglabājusies. Par sazināšanos tajā vaininiekam izrāva mēli.
Otrais lielais romu migrācijas vilnis no Bizantijas plūda 15 gs. Tad romi ieradās gandrīz visās Eiropas valstīs, kā arī Amerikā.
Tolaik sākās romu iedalījums klejotājos, vietsēžos (t.i., pastāvīgajos iedzīvotājos) un tajos, kas apvieno abus dzīvesveidus. Romu tabors – tā ir klejojoša grupa, kas pārvietojas pa konkrētu, tradicionāli nospraustu teritoriju. Grupai ir ievēlēts vadonis – baro . Baro oficiāli pārstāv savu taboru saziņā ar administratīvajām iestādēm un organizācijām tajā valstī, kur tabors tobrīd klejo. Baro, spriež tiesu grupas iekšējo konfliktu gadījumos.
Sievietes statuss taborā ir zemāks nekā vīriešiem. Viņai jāpakļaujas tēvam, pēc tam vīram, uz viņu gulstas visas rūpes par ģimenes pilnīgu nodrošināšanu ar pārtiku.
Tie romi, kas pilnīgi vai daļēji kļuvuši par vietsēžiem, apmeklē to tautu baznīcas, kuru vidū viņi dzīvo, veic reliģiskos rituālus, bet pārvācoties pāriet atkal citā ticībā.
Klejotāji pieturas pie tradicionālajām māņticībām un rituāliem. Ievērojama tautas daļa joprojām saglabājusi savas tradicionālās amata prasmes (metālapstrāde, kokgriešana, grozu pīšana, zirgkopība, zīlēšana) un mākslu (mūzika, dziesmas, dejas, akrobātika, zvēru dresūra).
Rietumeiropā romus vispirms uzņēma labvēlīgi. Viņi uzdevās par svētceļniekiem – un tie katoliskajā Eiropā bija priviliģētu ceļotāju statusā. Vēlāk attieksme pret viņiem mainījās, viņus sāka vajāt kā klaidoņus, kas iztiku gādā ar zīlēšanu, kalēja un amatnieku prasmēm, un muzikāliem priekšnesumiem, viņus pasludināja par ārpus likuma esošiem, izdzina aiz valsts robežām vai nogalināja.
Tikai 18. gadsimta beigās – kad Krievija bija satriekusi Osmaņu impēriju un sākās romu tautas trešā migrācija, šoreiz uz Balkāniem – dažās Eiropas valstīs pret romiem sāka izturēties iecietīgāk.
Tajā laikā Kristus mācība jau bija izplatījusies visā Eiropā un Amerikā, kā arī daļā Āzijas, taču izplatījusies izkropļotā veidā un atšķīrās no Īstenības, tāpēc ka cilvēki (kristieši) dzīvoja pēc Vecās Derības likumiem, kuri pavēl gan Radīt, gan Postīt (aci pret aci, zobu pret zobu). Romu tauta atšķīrās no citām un palika citu tautu nesaprasta, tāpēc ka dzīvoja pēc Mīlestības un Radīšanas likumiem, neapvainojoties un nenosodot tos cilvēkus, kurus liktenis bija lēmis viņiem sastapt, tikai sniedzot citiem savu kultūru (dejas, dziesmas, teiksmas, pasakas...), daloties savās slepenajās zinībās, stāstot par citu tautu dzīvi un izaugsmi.
Romu tauta, pret kuru nemitīgi vērsās ar vajāšanām, inkvizīciju, holokaustu, dažādiem naidīgiem režīmiem, tomēr ticēja, ka viņas – mākslās un amatu prasmēs balstītā – jutekliskās pasaules attīstīšanas pieredze reiz tomēr būs vajadzīga mūsu civilizācijai, kad tā sapratīs (atmodīsies un sapratīs), ka attīstās nepareizā virzienā, izjaucot Visuma harmoniju.
20. gadsimts sākās ne tikai ar pārmaiņām tehnoloģijās un ideoloģijās, bet arī ar kariem, revolūcijām, haosu. Romi – kā allaž – bija no šiem procesiem tālu, viņi turpināja savu ceļu paralēli notiekošajam. Bet vēsturē redzams, ka viņus tik un tā vajāja un iznīcināja, tāpēc ka viņi nepiedalījās karojošo pušu konfliktos un beigās atklājās, ka viņi nav vēlami nevienai no pusēm.
20. gadsimta sākumā civilizācija nolēma izmainīt romu tautas dzīvesveidu. Tolaik romi bija izslavēti ar saviem kalējiem, amatniekiem, zirgkopjiem, muzikantiem... Tāpēc 20. gadsimta 30-tajos gados valsts pārvalde pirmoreiz nopietni pievērsa uzmanību romu tautai, lai to iegrožotu un ievilktu civilizācijas sistēmā, jo tajos gados praktiski visur bija izjūtams darba roku un kvalificētu speciālistu trūkums. Bet šie centieni ne ar ko labu nebeidzās, jo romu tauta ar savām tradīcijām un dzīves izpratni nespēja ievietoties izveidojušās civilizācijas nežēlīgajā sistēmā.
Kā liecina dažādi dati, Otrā pasaules kara laikā, kad pret romu tautu bija izvērsts genocīds, kurš ieguvis nosaukumu “Samudaripen”, tika nogalināti vairāk nekā divi miljoni romu. Katra cilvēka dzīvība pati par sevi ir diža un unikāla vērtība. Bet katrs nonāvētais roms turklāt vēl nesa sevī daļiņu romu zinību un tradīciju, kuras nepaguva nodot tālāk.
Visu šīs traģēdijas apjomu nav iespējams ne apjēgt, ne izvērtēt, jo dažu gadu laikā tika iznīcināts – un dažos gadījumos neatgriezeniski – milzīgs vienas tautas daudzu gadsimtu ilgās vēstures un kultūras slānis, kurš nav saglabāts rakstu avotos, bet rūpīgi glabāts, gadu gaitā nododot no mutes mutē.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē pasaule sadalījās divās nometnēs: sociālistiskajā un kapitālistiskajā. “Vecās Eiropas” valstis atzina par labāku vispār nepamanīt ne romus, ne viņu problēmas, viņus asimilēja. Tur mītošie romi kļuva par “itāļiem”, “spāņiem”, “zviedriem” - un neradīja nekādus sarežģījumus “savām” valstīm.
Sociālisma valstis izvēlējās citu ceļu. Piemēram, PSRS dažu pēckara gadu laikā attiecībā uz čigāniem tika pieņemts vairāk nekā simts dažādu likumu un normatīvo aktu – ar mērķi tādā vai citādā veidā regulēt romu dzīvi. Vislielāko iespaidu uz romu kopienas dzīvi atstāja PSRS Augstākās padomes dekrēts “Par pierakstīšanos...” Roms visaugstāk vērtē brīvību, un tieši to dekrēts viņam atņēma, bet nepakļauties tam nedrīkstēja. Cilvēkus, kuriem nebija pieraksta pastāvīgā dzīves vietā, gluži vienkārši lika cietumos. Līdzīgus likumus pieņēma arī citas “sociālistiskās nometnes” valstis.
Vēlāk tur romiem atrada arī vēl vienu nodarbošanos – deficīta preču tirdzniecību, kas visu šo valstu likumdošanā tika uzskatīta par kriminālnoziegumu – par spekulāciju. Par to draudēja cietumsods līdz pat pieciem gadiem ar mantas konfiskāciju.
Tauta bija spiesta eksistēt un izdzīvot šajos sev jaunajos apstākļos. Par spīti riskam tirdzniecība tomēr bija labs ienākumu avots. Skaidrs, ka cilvēki, kuri bija zaudējuši savas bijušās autoritātes, palikuši bez tikumiskajiem un kultūras orientieriem, iegrima šajā nodarbē, kas deva iespēju pabarot lielās ģimenes un, kaut kā iekārtoties dzīvē. 40 gadu laikā romu tauta, tirgojoties ar deficītu, aizmirsa savas patiesās profesijas. Sāka izzust kalēju, amatnieku, zirgkopju dinastijas...
Sāka aizmirsties dzīve harmonijā ar Dabu. Romi sāka aizmirst savas dziesmas, dejas, pasakas, teiksmas, slepenās zinības. Varētu teikt, ka viņi ieslīga iluzorajā pasaulē un kļuva par labklājības krājējiem, attālinājās cits no cita, bet pats galvenais – aizmirsa savu sūtību. Romu tauta bija spiesta mainīt savu dzīvesveidu un ielieties kopīgajā civilizācijas kausā, lai dotos pa pašiznīcināšanās ceļu.
Bet materiālajā pasaulē visam ir sākums un visam pienāk gals. 20. gadsimta 90-to gadu sākumā sabruka komunisma sistēma un sākās pāreja uz jauna zemes dzīves modeļa būvi.
Romu tauta nebija gatava pārejai uz jaunu pasaules pārvaldīšanas sistēmu, jo šeit viss ilgi tika būvēts uz tirgus ekonomikas modeļa principa, tas nozīmē , ka nav deficīta, ar kuru pēdējos četrdesmit gadus bija darbojušies romi, izglītības nav, profesijas aizmirstas, slepenās zinības snauž, darbā iekārtoties nevar, sacelta neslava (pēc stereotipiem vadoties) visai tautai, ka viņi sliņķi un slaisti, krāpnieki un zagļi, spekulanti! Bet dzīvot kaut kā vajag, ģimenes lielas, bērni prasa ēst... Kriminogēnā situācija romu vidē strauji pasliktinājās. Romu aktīvisti, izmantojot lielo materiālajā pasaulē iegūto pieredzi, sāka veidot savus varas instrumentus, lai ar tiem vērstos pret savējiem.
Pasaulē bija izveidotas organizācijas, kas apvienoja romus no visas pasaules – bet bez rezultātiem, romu tauta nemodās. Auga tādu nečigānisku organizāciju skaits, kas radīja šķietamību, ka palīdz romiem atrast pašiem sevi. Bet būtībā romu tautai tika radīta ilūzija, ka tagad tai – gluži kā visiem, pēc vienlīdzības principa – dota iespēja būvēt savu dzīves modeli. Realitātē tauta jau daļēji bija asimilēta tajās tautās, ar kurām kopā dzīvojusi. Asimilēšanas mērķis bija iznīcināt romu sūtību, lai viņi vairs nespētu nest pasaulei citu attīstības ceļu, Dvēseles attīstības ceļu.
Tomēr romu tautai, paļaujoties uz savām jūtām, īsā laikā izdevies atrast savu vietu mūsdienu pasaulē, Savas būtības iekšienē tā nosargājusi līdz nestās senās zinības, savu konstitūciju “Romanipen”, kura nevarēja pazust, tāpēc ka pamatojas dievišķajā Mīlestības likumā.
Ģimenes biznesā čigāni nodarbojas ar lauksaimniecību, ar celtniecību, ar sīkrūpniecību, viņi atver savus veikalus, restorānus, diskotēkas, frizētavas, mūzikas studijas, propagandē savu kultūru, lauzdami stereotipus, tuvodamies citiem ar savu poēziju, mūziku, gleznu izstādēm un daudz ko citu. Bet pats galvenais: viņi jūt, ka uz zemi atnācis Skolotājs, atnesdams cilvēkiem Mīlestības un Radīšanas likumu - “Pēdējo Derību”, kuru cilvēki gaidījuši divtūkstoš gadu un tagad gatavi pieņemt gan ar Dvēseli, gan Prātu.
Romu tauta, kurai ir divtūkstoš gadu ilga pieredze dzīvošanā pēc jaunā kosmiskā likuma (neko nepostīt, vienīgi Radīt), varētu būt ne tikai priekšāteicēja, bet arī kalpot par piemēru – uzskatāmi parādīt normālu cilvēka izturēšanos, normālas savstarpējās attiecības. Galvenie mērķi, kurus nepieciešams sasniegt – dzīvot citu labad, sevī iznīdēt egoismu, ļaunumu, pašlabuma kāru, skaudību un nodevību, īsi sakot – uzvarēt pašam sevi.
Droši vien ne jau velti romi mīt visos mūsu pasaules nostūros. It kā gluži tādi paši kā visi – un tomēr nav tādi paši. Viņi var uzņemties atbildību, uzņemties parādīt jauno cilvēka izturēšanās modeli, balstīdamies uz Jaunajiem Likumiem, jo cilvēku jau pārliecina nevis vārdi, bet darbi.
Romu tauta, kura jau atmodusies un kurai pieder slepenas zinības, ir pārliecināta, ka mūsu civilizācija, kad tā atmodīsies un paņems jauno cilvēka Dvēseles attīstības modeli un dosies pa jauno attīstības ceļu cauri jutekliskajai pasaulei, pavisam drīz iesoļos Zelta Laikmetā.
Normunds Rudevičs
