Sacerējums
„Mani iespaidi no Muzeja apmeklējuma” Muzeja apmeklējums man sagādaja daudz un dažādu emociju un sagāda vēljoprojām. Protams, kad tu no ielas ienāc muzeja telpās, aukstā, elektriskā gaisma aizpilda visu apkārtējo telpu un iekrāso tavu noskaņojumu līdzīgā temperatūrā. Vienkārši priekš manis muzejs vienmēr ir bijis kaut kas silts, mājīgs, slikti apgaismots un ar pāris zirnekļu tīkliem stūros. Vēlams lai viņš būtu pārpildīts ar eksponātiem, tā lai nav kur kāju spert. Muzejā protams caurvējš nevaldīja, zirnekļi sen jau bija no turiens uz citurieni migrējuši. Apgaismojums bija biedējošs, viņš nepieklājīgi parādija lietas to būtībā un ja šeit, ar mums, būtu bijis kāds Aristokrāts, viņš to gaismu būtu izslēdzis un neliešus kas viņu ieslēdza, būtu bargi sodījis. Bet informācijas daudzums kas bija pieejamas Muzeja telpās bija nepārspējams, tur uz plauktiņiem bija tik daudz grāmatiņu, izgriezumu, bilžu un dokumentu un viņus visus vareja aplūkot gida pavadībā, kurš starp citu man ļoti iepatikās. Es pat sākumā mēģināju uzdot pāris jautājumus, uz kuriem arī saņēmu atbildes uz vietas, vai apmeklejuma laikā. Bet aplūkojot muzejā izvietotās gleznas un dokumentus, gida pavadībā, es būšu atklāts: man palika garlaicīgi. Mums tur stāstija kaut kādas pārgudras lietas, kas mani drīz pārstāja interesēt. Un tā es iegrimis kaut kādā citā, priekš sevis svarīgākā, pasaulē, es devos līdzi grupai pa muzeja telpām... Pēkšņi man, nez no kurienes uzbruka doma: Kas tie tādi čigāni šodien ir? Sen jau viņi mežos nedzīvo, sen uz zirgiem netraucās, sen viņi pie ugunskura nesēž un ežus arī necep. Man pat palika žēl šo cilvēku, kuri ir auguši tik brīvi un(tas ir tikai mans pieņēmums, ko guvu pēc muzeja apmeklējuma) nevainīgi, bet tagad ir iekalti monarhijas, ko sauc par demokrātiju, važās. Viņus tā kropļo citu cilvēku priekšā, kā Latviešus, kurus(mūs!) mēdza saukt par „fašistiem”[1]tieksme pēc brīvības. Tāpat kā man(protams šeit paliek aktuāls jautājums par to vai tas ir nepieciešams, vai brīvība nerobežojas ar visatļautību)! Muzeja apmeklējuma noslēguma, mums uzstājās mūziķu grupa, kas spēlēja un dziedāja Romu nacionālās(vai tomēr autora?) dziesmas. Viņas mazliet līdzinājās spāņu flamenko deju mūzikai, kas starp citu, kā man to pēc tam paskaidroja, ir cēlusies no agrīniem Romu ieceļotājiem Spānijā. Dziesmas uz mani atstāja lielu iespaidu gan priekšnesuma laikā, gan pēc tā. Un ne mani. Visa grupa plaukšķināja, dejoja un juta līdzi. Vakarā, mājās, sēžot pie kompjūtera, pieķēru sevi dungojam kādu no dziesmu melodijām. Mēģināju sameklēt kādu no viņām, dziesmām kuras dzirdēju, internetā. Neko neatradu. Bija šis tas līdzīgs(gypsy kings, anyone?), un daži ieraksti(video) ar doto dziedātāju grupas uzstāšanos(grupas nosaukums: „AME ROMA”), diezgan baisā kvalitāte. Izņēmums bija „Dziedošajās Ģimenēs”, tur piedalījās daļa no grupas muzikantiem, tur ieraksts bija baudāms, bet „dzīvajā” viss ir daudz jaukāk, saulaināk, ritmiskāk, savādāk. Žēl ka mūsu atmiņas tik ļoti izkropļo laiks. Es labprāt tur vēlreiz atgrieztos, bet kā vecs skaņu plates ieraksts, tas paliek klusāks, zaudē nianses un es baidos ka drīz vispār apklusīs. Pēc Muzeja apmeklējuma, es protams, izejot uz ielas uzreiz par Muzeju aizmirsu. Atmiņas par viņu mani sāka mocīt jau tajā pašā vakarā. Un moka vēl jo projām, es pat pārdomāju, kādus jautājumus es varētu uzdot gidam. Gribētos tur pacimoties, vēl vienu reizi.
|
Projekta identifikācijas nr.: EEZ/DAP/MIC/107/4/R/015
Projekta īstenošanas periods: 01/08/2013-31/12/2015 |