Leksa Manušs (1942-1997)
Leksa – romu saīsinājums no Aleksandrs, Manušs - "cilvēks" čigānu valodā. Leksa Manušs radošais pseidonīms, īstajā vārdā: Aleksandrs Belugins Dmitrija dēls.
Ģimene, kurā dzimis Leksa Manušs bija daudznacionāla, starp viņa senčiem bija krievi, latvieši, lietuvieši, vācieši, prūši, poļi, čigāni, bet viņš juta īpašu radniecību tieši ar pēdējiem, lieliski apguvis dažādus romu valodas dialektus, un veltīja savu dzīvi šīs tautas kultūras izpētei. Pēc dienesta armijā Leksa Manušs absolvēja Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, aizstāvēja angļu valodā uzrakstīto diplomu par tēmu: " Latvijas čigānu dialekta īpatnības " 1970.gada 19.jūnijā romu dzejnieks Nikolajs Satkēvičs iepazīstināja Leksu ar viņa nākamo sievu Beluginu (meitas uzvārds Šnurkova) Nadeždu Grigorija meitu, kura zaudēja savus vecākus Lielā Tēvijas kara laikā, un kuru adoptēja romu ģimene: Šnurkova (meitas uzvārds Vasiļkova) Natālija Semjona meita, Siļņickis Grigorijs Ivana dēls, kurš bija romu teātra ‘’Romen’’aktieris. 1970.gada 11.augustā, Leksa un Nadežda apprecējās. Vairāk kā 20 gadus Beluginu pāris strādāja Zinātniskās Informācijas Institūta Sabiedrisko Zinātņu nodaļā, Leksa Manušs – Valodu Zinības sektorā. Austrumu Zinību Institūtā viņš absolvēja aspirantūru. Leksa Manušs tika uzskatīts par unikālu lingvistu. |
Pēc viņa kolēģu aprēķiniem, kopēji (dažādās pakāpēs), Leksa pārvaldīja ne mazāk kā 50 valodas, un zināja apmēram desmit čigānu valodas izloksnes un dialektus. Leksam Manušam bija sava lingvistisko likumu apmācības sistēma, dažās valodu grupās, kas palīdzēja dažādu valodu paātrinātā apguvē. Leksa Manušs nodarbojās ar vēsturisku, padziļinātu un salīdzinošu čigānu valodas pētniecību, kura saskaņā ar viņa slēdzieniem, sākās senās Indas upes civilizācijā, mūsdienu Indijas teritorijā, kas liela daļa dziedātāju un dejotāju kastu, dažādu iemeslu dēļ bija spiesta pamest savu zemi un doties klejojumos.
Savus zinātniskos darbus par čigānu valodu un vēsturi, čigānu folkloru un literatūru, čigānu reliģiju, un čigānu mūzikas īpašībām, Leksa Manušs publicēja daudzos padomju un ārzemju etnogrāfiskos, čigānoloģiskos un citos periodiskos izdevumos, bieži autora tulkojuma oriģinālvalodā. 1970-1980 gados Maskavā un Rīgā klajā nāca Leksa Manuša čigānu bērnu dzejoļu krājumi, bet 1980 gadā Budapeštā izdotajam dažādu valstu čigānu dzejoļu krājumam, kurš iznāca čigānu un ungāru valodās, tika dots nosaukums no Leksa dzejoļa ‘’Čigānu Šūpuļdziesma’’ (krājumā tika publicēti Leksas 10 dzejoļi). 1990 gadā Indijā pirmo reizi čigānu un angļu valodā tika izdots pasaulslavenais eposs ‘’Ramajana’’, Leksas Manuša tulkojumā |
Leksa Manušs sagatavoja čigānu bērniem divas Ābeces, krievu un latviešu čigānu dialektā. Rīgā ‘’Ābece’’ ar talantīgā čigānu dzejnieka un mākslinieka, Leksas drauga, Kārļa Rudēviča zīmējumiem iznāca 1996 gadā.
1997 gadā Rīgā, publicēja Leksas Manuša pēdējo darbu ‘’ Lielā čigānu – latviešu – angļu, un, latviešu – čigānu vārdnīca’’. Čigānu – latviešu – angļu daļā viņš čigānu vārdu etimoloģiju. Pirmo reizi pasaulē, tur pat, viņš detalizēti aprakstīja latviešu čigānu dialekta gramatiku. Leksa redaktēja latviešu – čigānu vārdnīcas rokrakstu, kuru daudzus gadus sastādīja latviešu čigāns no Ventspils Jānis Neilands, bet Kārlis Rudēvičs to papildināja un sagatavoja publicēšanai. Leksa Manušs miris 1997.gada 25.maijā no kunģa čūlas, un tika apglabāts vienā no Piemaskavas kapsētām. Šodien Leksa Manuša mantojums – tas it desmitiem viņa zinātnisko darbu, unikāli un oriģināli pētījumi čigānu vēstures un kultūras jomā, lingvistikas un etnogrāfijas jomā, tie ir simtiem dzejoļu. |